Aizvakar gadījās tāds pagarāks pārbrauciens no Jaunpils cauri Viesatām un Zantei uz Vāni. Domāju, ka nu gan pa ceļam varēšu papriecāties par kā jau pirms Jāņiem saziedējušām puķu pļavām. Taču jāatzīst, ka tā īsti nemaz tāda pļava acīs neiekrita: kur labība – tur labība, kur zālāja lauki ar kultivētām graudzālēm – tur zālāji, bet gar ceļmalām itin bieži sazēluši latvāņi…

Vien izbraucot no Vānes, izdevās ieraudzīt margrietiņu pļavu. Tad nu atcerējos nereti iedzīvotāju strīdos ar Ķemeru Nacionāla parka speciālistiem dzirdēto: ”Kas tad nu – viena puķe vai viens putns svarīgāks par cilvēku!?” Nevēlos te iztirzāt, kuram strīdā taisnība, bet šis teiciens pats par sevi liek sirdij nodrebēt: un, ja nu tas ir pēdējais savas sugas pārstāvis, pēdējā puķe, pēdējais putns!?… Vai tiešām cilvēks var būt tik akls, nejūtīgs, nesaprotošs? Vai tiešam nav pamanījis pārmaiņas ainavā? Vai atsvešinājies no laukiem un dabas, kļuvis tik pilsētniecisks, tik ražojošs, ka taisnība, vērtējot cilvēka trulumu būs Veidenbaumam, jo mūsdienu cilvēks… – ”Tas, staigājot pa košām puķu lejām, Tik apskaita, cik siena viņas dos”? Vai vēlamies tāpat kā Nīderlandē, kur kādu ziedu var sastapt vienīgi novadgrāvjos, ceļmalās, un tās aizvien ir tikai purenes pavasaros un dzeltenās gundegas vasarā? Vai tiešām vēlamies, lai tās dabas bagātības, kuras mums vēl ir, bet acīm redzami sarūk, izzūd pavisam?

Zinu saimniekus, kuri savas dabiskās pļavas cenšas apsaimniekot saudzīgi – pļaujot pļavā atstāj pudurus ar naktsvijolēm, lai nozied un izsējas. Taču ir tādi, kuri dabiskās pļavas cenšas iekultivēt, piesējot lielāku masu veidojošas graudzāles, dažkārt – pat pļavu uzart. Jāatzīst, ka arī mežsaimnieki pamanījušies daļu platību apstādīt ar mežu…

Dabiskie zālāji aizņem tikai 1% no Latvijas teritorijas, bet tajos sastopama 1/3 no Latvijas floras, turklāt 40% ir Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītie augi.

Tuvojas Līgo svētki. Tiem gatavojoties, pļaujam vai, drīzāk, skujam mauriņus pagalmā, ciematos, parkā, ceļmalās, jo pieņemts uzskatīt, ka tā ir sakopšana, kārtības ieviešana. Un reti kuram ienāk prātā atstāt kādu margrietu pļaviņu vai vismaz puduri, lai iesējas…. Attopamies vien tad, kad Līgo vakarā redzam, ka nav nevienas pļavas, neviena stūrīša, kur Jāņu zāles salasīt. Un arī vardei, krupim, ezim un citai dzīvai radībai dzīves telpa noskūtajos zemes pleķīšos ir zudusi. Cerams, ka pārdomātāku rīcību veicinās un zināšanas sniegs pasākums «Dabas koncertzāle Rūšu pļavās». Uz tikšanos!