Pašlaik populāra ir akcija «Skaitām gaiļbiksītes!». Tai par atvēlēta sava īpašā interneta mājas lapa. Tajā skaidrots, ka gaiļbiksītes esot paraugsuga (tāpat kā augļu mušiņas drozofilas, žurkas vai maizes raugs citos pētījumos), kas ļauj izpētīt, kā dabā sokas zālaugiem un apputeksnētājiem. Pašlaik Latvijā ir reģistrēti 1525 novērotāji, 109 899 novēroti ziedi, 2744 nosūtīti foto.

Uz pārējo retāk sastopamo pļavas augu fona gaiļbiksītes ir gana daudz redzamas pļavās, mežmalās, ceļmalās, grāvjos, dārzos. Daudzi laukos dzīvojošie nevar iedomāties pavasari, ja nebūtu savākuši gaiļbiksītes tējai ziemas dienām. Un te nu akcija Eiropas un Latvijas mērogā! Neesmu kompetenta spriest, cik tā lietderīga, cik lietderīgs projekta naudas tēriņš. Bet labumu uzreiz varu saskatīt jau tajā vien, ka daudzi, kas ar botāniku un dabu ir uz ”Jūs”, iespējams, būs ieinteresēti iepazīties ar šīm vērtībām. Bet zemapziņā tā kā velkas paralēles ar zosīm, kas apsēdušas laukus un kuros pat ir atļauts noteiktu skaitu putnu nošaut, lai citus aizbaidītu. Taču pirms tam zosis uz lauka esot jāsaskaita… Burtnieku pusē šādus zosu pārņemtus laukus redzēju. Saskaitīt putnus uz lauka?! Tā ir neiespējamā misija. Un, ja ar kādus putnus nošaus, vai tāpēc zosis nenolaidīsies, lai pabarotos un uzkrātus spēkus turpmākam lidojumam uz ligzdošanas vietām? Acīmredzot jāmeklē kāds cits lielāka mēroga risinājums.

Un, šķiet, tas pats ar gaiļbiksītēm. Pašlaik aizvien aktuālāks kļūst jautājums ne tikai gaiļbiksīšu, bet arī citu pļavas augu sugu saglabāšanu. Esam jau tā ”pastrādājuši”, ka saulpurenes, silpurenes, bezdelīgactiņas, naktsvijoles, dzegužpirkstītes un citas reiz ierastas pļavu puķes ceļmalās, grāvmalās, mežmalās, meža pļavās nesastapt, jo ceļmalas vajag nopļaut, meža pļavas apmežot…  Es labi saprotu, ka laukus un tīrumus ir nepieciešams apstrādāt un audzēt labību, ka arī mežs nes ekonomisko stabilitāti. Bet Latvijā aizvien ir bijušas dabiskās pļavas ar savu augu bagātību un daudzveidību, kuras nedrīkstēja uzart…  Populāri ir vākt tējas, arī gaiļbiksīšu, bet līdzās tējas labajām īpašībām vajadzētu būt norādei, kā saudzējama attiecīgo augu audze, lai arī nākamajā gadā varētu vākt tēju. Un visbeidzot – labi kopts zāliens ir katra pagalma lepnums. Un tas patiešām attaisno savu esību tad, ja tas ir dārzā, pagalmā, atbilstošā kompozīcijā ar puķu dobēm un tamlīdzīgi. Bet vai tiešām jāizpļauj visas ceļmalas, mežmalas, lai nepaliek neviena zaļas zāles stūrīša, kur ezim, vardei vai krupim paslēpties? Lauksaimniekiem šim nolūkam jāveic zaļināšanas pasākumi savos tīrumos. Varbūt tas jādara arī pilsētās un apdzīvotos ciemos?

Šīs pārdomas man uzjundīja pirms dažām dienām Milzkalnē strādājošā pļāvēju komanda. Varbūt šo darbiņu varētu veikt nedēļu vai divas vēlāk? Un te pie vainas atkal gaiļbiksītes: nopriecājos, ka tās pašas sasējušās grāvmalā… Tagad – nopļautas, kamēr tajā pat laikā citi staigā, meklē un tās skaita un kādam vēl par to tiek finansējums…  Tuvojas Jāņi, pilsētniekiem, protams, meklēt Jāņu zāles jādodas uz laukiem, bet tiem, kuri dzīvo laukos, nevajadzētu būt ne madaru, ne rudzupuķu, nedz pīpeņu trūkumam. Savs skaistums arī pavisam vienkāršai smilgai. Vienīgi, darot ikdienas darbiņus, jāpadomā par ainavu, dabu, puķēm un dzīvo radību sev apkārt.