Par pavasara atgriešanos uz palikšanu ziņo pāri lidojošie zosu bari un dzērves, kas pastaigājas pa laukiem un tīrumiem. Arī cilvēki tiecas pie dabas: mežā saklausāmas putnu dziesmas, un pavisam drīz jau sāksies lielais ziedēšanas trakums, tad vasara – brieduma periods un rudens raža… Pandēmijas laiks īpaši liek novērtēt meža tuvumu ciematam vai pilsētai, jo tur iespējams vērot un baudīt dabu, atpūsties, atjaunoties un, kas pašlaik svarīgi, tikt laukā no istabas un arī vienlaicīgi – distancēties. Nu kur gan labāk to var darīt, ja ne mežā, laukā, dārzā?

Milzkalnes tuvumā nenocirstā meža platības palikušas pavisam nelielas, tāpēc arī šo iespēju ir mazāk. Tomēr ziemas dienās ciema iedzīvotāji bija sniegā iebriduši vairākas pastaigu takas. Kamēr bija sasalis, visas takas bija baudāmas un izstaigājamas. Bet pavasaris šajās takās atnācis visai nepatīkams: visi meža celiņi izbraukāti ar kvadricikliem. Izbraukāti tā, ka daudzviet, lai pa ceļu pārvietotos, nepieciešami gumijas zābaki un arī tad vēl nevar zināt, vai izkļūsi sausām kājām. Atceros laikus, kad kvadriciklu nebija, šeit bija brīnišķīgas pastaigu vietas, ziemās par šīm takām uz Milzu kalnu devās slēpotāji un bija iebrauktas slēpju sliedes. Šoziem pa šo taku paslēpot izbraukāto grambu dēļ nebija iespējams. Pašlaik šeit ir tā, ka pastaigu cienītāji, lai izvairītos no dubļos pārvērstās zemsedzes, izmantoja  meža taku, kur iebraukts meža ceļš līdz šim nebija. Bet nu jau arī to pamanīja kvadraciklisti, jo ceļu, pa kuru visi pārvietojās līdz šim, paši tā izdangājuši, ka pa to vairs nevar pabraukt. Pagājušā rudenī Skolas kalnā (aiz Milzkalnes sākumskolas atrodas sena kulta vieta, Baznīcas kalns, aizsargājams arheoloģijas piemineklis) arī bija redzamas kvadracikla pēdas, turklāt viens kvadracikla ritenis bija gājis tieši pāri skudru pūznim.  Briest nepatika pret dubļu un neizbrienamu grambu radītājiem, tā ir tik samilzusi, ka jābaidās no tā, vai šī nepatika nepāriet kaut kādās nesankcionētās darbībās, kuru iznākums nav paredzams…

Par līdzīgām problēmām sūdzas arī Pierīgas mežos, kur tiek bojāta zemsedze, iznīcinātas sūnas, mētrāji, maijpuķīšu lauki, arī kāpu zona pārvērsta smiltājā. Ir tā, ka ekonomiskā augšupeja ir kvadriciklu tirgotājiem, kuri tos piedāvā pat bērniem, arī lauku tūrisma attīstītājiem, kas, piesaukdami visus dabas jaukumus, piedāvā izbraucienus ar šiem motorizētajiem rīkiem. Problēma vien tāda, ka Dabas māte nespēj dziedēt to nodarīto postu, nemaz jau nerunājot par to, ka pa meža celiņiem gribētu pārvietoties arī kājāmgājēji. Ja viesu nama vai lauku atpūtas māju īpašnieki iegādājas kvadarciklus, turklāt dažkārt ne vienu vien un piedāvā šādas izklaides, tad vajadzētu nodrošināt arī speciāli ierīkotus  poligonus vai trases. Kvadriciklistu un meža attiecības šobrīd regulē vien Meža likums, kas nosaka, ka braukšana pa mežu ir aizliegta. Varbūt tomēr šajā jomā vajadzētu ieviest kaut kādu kārtību gan meža un dabas, gan to, kuri staigā kājām, gan arī pašu kvadricikla braucēju labā? Ja runājam par Tukumu,  šķiet, šajā ziņā vislielākā slodze ir mežiem pie Melnezera. Cilvēkiem ir nepieciešama vieta, kur atpūsties, doties pastaigās, iespējams, arī ugunskura  vieta, kur uzcept desiņas un arī kāds poligons, kur pabraukt ar kvadraciklu. Reiz taču pandēmija beigsies, un cilvēki varēs satikties. Šajā vietā vajadzētu sākt ar projektu, kur būtu gudri paredzēts atpūtai nepieciešamais tā, lai saglabātu neskartas, dabiskas šajā pusē esošās unikālās vērtības, kā, piemēram, Melnezeru, tam apkārt esošo seno boreālo mežu, avotiņus, lielos kokus u.c. Šajā ziņā tukumniekiem ir lieliskas iespējas, kas gadiem netiek izmantotas.