Vairāku novadu pašvaldības vērsušās Zemkopības ministrijā ar lūgumu izsludināt ārkārtas stāvokli lielā sausuma dēļ. Un, kaut Zemkopības ministrija jau pasteigusies paziņot, ka atbalsts zemniekiem būs – vismaz jautājumos, kur saskaņojami kredītmaksājumu termiņi vai Eiropas Savienības fondu maksājumu prasības, man no prāta neiziet pirms pāris nedēļām TV sižetā redzētais. Tajā kāds lauksaimnieks runā par sausumu un saka, ka necer ne uz kādu atbalstu. Un esot jau arī kauns to prasīt, jo, lūk, pagājušā gadā saņēmuši kompensācijas maksājumus par applūdušajiem laukiem. Tāpēc būtu labi, ja valdība izsludinātu ārkārtas stāvokli, jo tad vismaz par projektos neizpildītajiem rādītājiem varētu izvairīties no soda sankcijām, kā arī būtu kāda iespēja lūgt bankām pagarināt kredīta atmaksu. Atzīstu, zemnieka savaldība izmisuma situācijā bija cieņas un apbrīnas vērta. Ne vārda par to, ka sausums, kāds pieredzēt šogad, Latvijā pēdējo reizi manīts vien nu jau tālajā 1963. gadā. Ne vārda arī par to, ka lopus nākas piebarot jau šodien, turklāt ar barību, kas sameklēta ar pārvarīgu darbu un tā jau pieticīgajiem ietaupījumiem. Iespējams, ka kaut kādam situācijas izvērtējumam noder zemnieka sniegtā informācija: ja pērn ievāca 100 ruļļus lopbarības, šogad ievāc vien 25. Bet nu jau izskatoties tā, ka ganībās nav lopiem ko ēst, tāpēc šie paši 25 būs jāizbaro tagad, vasarā. Bet ar ko tad baros ziemā? Diez vai uz labiem attāliem arī vairs var cerēt, jo zāle daudzos laukos ir izdegusi. Arī salmu šogad nebūs pietiekami daudz. Mazas arī gaidāmās kartupeļu un dārzeņu ražas. Zemenes novāca tie, kuri savas platības laistīja. Bet daudzviet augļkopji saka, ka augļaizmetņi ar mazajiem ābolīšiem lielajā sausuma nobirst. Turklāt Pūres pusē augļkopjiem šis jau ir otrais neražas gads, jo pagājušā gadā ogu ražu postīja salnas un aukstais pavasaris.

Viens otrs varbūt neiecietīgi iebildīs, ka lauksaimnieki jau tā saņem Eiropas maksājumus, vietējo atbalstu, plūdu kompensācijas… Nav jau grūti skaitīt naudu otra maciņā, bet neviens mazais un vidējais lauksaimnieks stāvus bagāts nav palicis, daudziem viens kārtīgs neražas gads var būt izšķirošs saimniecības pastāvēšanai. It sevišķi apdraudēti šai ziņā ir bioloģiskiem lauksaimnieki, kas cenšas strādāt, nelietojot agroķimikālijas. Un der arī atcerēties, ka Eiropas Savienības atbalsts lielā mērā ir arī atbalsts mums – produkcijas patērētājiem, lai, konkurējot ar rietumos esošo un klimatiski daudz siltāko valstu ražoto produkciju, mūsu zemnieku saražotais atbilstu mūsu maciņu biezumam. Savukārt plūdu maksājumus neviens no mūsu zemniekiem nemaz nesaņēma…

Tāpēc būsim saprotoši un līdz ar zemkopjiem gaidīsim valgmi uz mūsu laukiem un mežiem, bet, to tuvākajā laikā nesagaidot, atbalstīsim, lai ārkārtas stāvoklis zemnieku saimniecībām ļautu noturēties kājās.