Pavasara saulgrieži atnākuši! Gaisma tumsu pieveikusi, dienas kļuvušas garākas, naktis –īsākas. Augšāmcelšanās sākusies gan kristīgajā pasaulē, gan dabā. Ik ar dienu saule silda siltāk, zaļo zāle, plaukst pumpuri. Jaunam, skaistam gada ritumam mostas visa dzīvā radība. Šajā laikā godinām sauli, cepam apaļu kā saules simbolu maizīti. Plāceņus un nokrāsotās olas ņemam līdz uz Lieldienu šūpolēm, kur aizvien pulcējas ļaudis.  Ar tām maksājam šūpoļu kārējam un tam, kurš izšūpinājis. Šūpošanās palīdz saulei iet augšup, lai tā vieglāk varētu uzkāpt debesu kalnā. Savukārt cilvēkiem jāšūpojas, lai atbaidītu ļaunos garus, lai visu gadu mazāk nāktu miegs un nebūtu noguruma, lai nekostu odi, dunduri un čūskas, lai būtu brangas aitas un augtu gari lini.

Lieldienās rīta agruma jādodas uz tādu strautu, kas uz austrumiem tek, un tajā jāmazgā mute, tad būšot skaists, bet tie, kuri Lieldienu rītā izvārtīsies rasotā zālē, tajā gada neslimošot, būšot veseli. Cik gan daudz ir jāizdara Lieldienās, kaut gan viss paveicamais vēl ne tuvu nav uzskaitīts! Mūsu tautas tradīciju pūrs ir neizmērojami bagāts, un ir svarīgi, lai šis tradīcijas nezustu, lai tās tiktu nodotas no paaudzes paaudzē. Par to domājam arī šogad, kad jautājums par piederību savai tautai, savām saknēm ir kļuvis tik svarīgs visā pasaulē.

Neaizmirsīsim, ka Lieldienas ir laiks, kad varam arī aizdzīt ļaunumu, raizes, slimības no savām sētām un savām mājām. To latvieši saukuši par putnu dzīšanu, kur rituāla beigās sita klabatas, kliedza, trokšņoja, tādējādi aizbaidot ļauno. Lai tas mums visiem kopā izdodas! Lai top!

Vij, Dieviņi, zelta jostu – līgo, līgo

Visapkārti jūras malu – līgo, līgo!

Lai nenāca sveša vara – šūvo, šūvo

Šai zemei ziedu rauti – šūvo, šūvo!

Mēs putniņus nodzinuši – līgo, līgo, –

Tīra mūsu saules taka – līgo, līgo!