Skaties televizorā, datorā vai klausies radio, secinājums viens: nu traka, traka, traka tā pasaule! Un nekāda te sakara ar tāda paša nosaukuma amerikāņu kriminālkomēdiju. Tāpat gribas domāt, ka tās jūkoši brūkošās nav dabiskās noteikta vecuma sajūtas. Nu kaut vai tāpēc, ka mana vecuma paziņu tomēr vēl šai zemē ir vairāk nekā… otrā pusē (ha-ha!). Bet visādi citādi… – tā kā būtu sapnī, kā pasakā, kā absurda teātrī…

Visa tā dancošana ap Trampu, lišķēšanās un pielīšana, katras supervieglajā valodā izsviestās frāzes kārā ķeršana un ”apsūkāšana”, meklējot tai tukšmuldēšanā kaut jel kādu domas skaidrību, pēctecību vai citādu ”sauso atlikumu”! Tas viss kā vakar no pasakas par pliko karali norakstīts.

Savukārt tie pasaules varenie pirmajās rindās – Ķīnas Sjī, krievijas Putlers un Ziemeļkorejas Kims Čenuns? A ko ne trīs resnvēderi? Pēc būtības, ne skata. Un te jau pat dubults absurds – kā sapnis sapnī, jo, redz, to pasaku par trim savas tautas asiņu sūcējiem jau sarakstīja padomijas rakstnieks Jurijs Oļeša, kas vēstīja par darbaļaužu lielo uzvaru pār apspiedējiem, bet gan Sjī, gan Kims tak teju komunisti, un arī Putlers sapņo par PSRS atjaunošanu…

Nē, par šo krievu šovinistu un fašistu gan atkal cita pasaciņa. Pat vairākas. Vispirms par caru tētiņu-pasaules valdnieku, tad – par Zirdziņu-kuprainīti un arī Kašķeju Nemirstīgo. Par pasauli, kur ja ne jārunā, tad vismaz visiem arī jāsaprot dižkrievu valoda, skaidrs. To, ka krievijas robežai jābeidzas Atlantijas okeānā, daži kremļa galma muļķīši jau kuro gadu skandina. Un mēs taču – jau atkal no pasakām – labi zinām: ”kas caram prātiņā, tas ākstam – mēles galiņā”. Par to nemirstību, kurai varētu pietuvoties, nomainot nodilušās ”detaļas” jeb orgānus nevis lecot verdošā burvju zālīšu katlā zirdziņa-kuprainīša vietā, abi – Putins ar Sji – jau publiski izrunājušies un puse pasaules dzirdējusi. (Nez, kāpēc Ķīna lika šito no ieraksta dzēst? Varbūt Keščeja pieredzi apsprieduši?)

Kas tad vēl palicis? Ā, par to caru… Jā, tā kaut kā pietrūka, jo Putlers, kārtīgs čekists būdams, pie senā zvēresta padomēm ilgi turējās, aš himnu, nākot pie varas, nomainīja, bet…sapnis jau, kā izrādās, bijis cits. Un par to kā reiz varēja pārliecināties svētdien, kad Maskavā notika… Krusta gājiens! 40 000 par svētās krievijas trīsvienību – dievu, dižkrieviju un… caru! ”Esmu krievs, un ar mani ir dievs!” skandēja tūkstoši, un viņu vidū propagandas nolūkos arī skaļāk un vēl skaļāk – melnādaini pareizticīgo baznīcas semināra audzēkņi… Būtu pat smieklīgi, ja sapnī vai pasakā… Jā, un Krusta gājienā tā trīsvienība kā matrjoška izlīda arī no saukļa ”par dižkrieviju!” – izrādās, pēc kara slavinātāja patriarha Kirila teiktā, tā ir trīs krievu tautu – vienas dižkrievu un divu mazkrievu, tas ir, ukraiņu un baltkrievu – vienība. Cilvēkēdāja sapņi… Ja būtu pasakā vai trakā komēdijā, varētu pat pasmieties. Ja sapnī, pamostoties varētu spriest, ka krievijā varu pārņēmuši Zelta ordas un Ivana Bargā tiešie mantinieki… Bet kāds tur sapnis?! – viss tepat un tagad notiek, un par tiem mantiniekiem – arī bez DNS analīzēm skaidrs.

Diemžēl, bet sava pasaka noteikti atrastos arī mums, tai pārējai – brīvajai, mierīgajai, it kā gudrajai un, jā, manuprāt, arī vīzdegunīgajai pasaulei. Piepūtuši vaigus, katru dienu neatņemdamies runājam par atbalstu Ukrainai, īpašu atbalstu militārajai rūpniecībai, valsts aizsardzību. Visu, visu tās labā! Jā, tai par godu gan visus mežus izcirtīsim (”Raža jāievāc!” tā zemnieku Krauze), uz lauku viensētām – dārgos ceļus un elektrības vadus nost! (Labklājības ministrijas valsts sekretārs Krists Bergs-Berģis) Un kāda demogrāfija!? – arī sievietēm armijā jāiet obligāti (aizsardzības ministrs Andris Sprūds). Un tas viss līdz brīdim, kad stāsts par pašu kabatām – piemēram, par partiju finansējuma samazināšanu vai digitālo saimniecību, kur nu jau kārtu kārtām visi, kam vajag un nevajag, būs jaunus velosipēdus jeb e-sistēmas atkal un atkal no jauna izgudrojuši vai nevienam nevajadzīgas elektro auto stacijas izbūvējuši. Lai gan – kāpēc nevienam? Kāds jau savu nopelnīja… Un gan jau mēs – tie cilvēki-parastie, kad mūsu ”putrai” klāt ķertos, mēs daudz no K. Skalbes Miera un Pieticības malas («Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties») ļautiņiem neatšķirtos…

Bet. Pēc dabas esmu optimiste. Un arī pasakas man patīk. Turklāt ne tikai tāpēc, ka tajās tautas gudrība gadsimtu gadsimtos krāta un arī bērniem laba lasāmviela. Pats svarīgākais, ka tajā labais uzvar ļauno. Agri vai vēlu, bet – noteikti!