Riskēju ieslīgt pavisam subjektīvā vērojumā, bet reizēm šķiet, ka animācija un pasaku filmas manā bērnībā bija tādas…mīlīgākas vai varbūt naivākas? Tagad biežāk sastapos ar saturu, kas ir atklāti pašironisks, spēlējas ar klišejām un kultūras citātiem, ir, teiksim tā, daudzslāņaināks – tāds, lai tajā būtu gan bērnam, gan arī man kā vecākam pa kādam saprotam jokam. Nesūdzot! Man tīri labi patīk. Un vēstījums jau galu galā bieži vien ir viens un tas pats, neatkarīgi no stāstījuma formas vai tēlu sarežģītības – ir labi būt labam. Bet … mēs izaugām?

Pēdējā laikā diemžēl arvien biežāk nācies šo jautājumu uzdot, vērojot pasaules politikas notikumus. Piemēram, to, kā viena no lielvarām, nez, demokrātijas citadelēm, par kādu pati sev dēvējusi – Amerikas savienotās valstis arvien uzstājīgāk cenšas pārkrāsot melnu par baltu. Sākot ar tādiem “sīkumiem“ kā aizsardzības ministra Pīta Hegseta ašā ideja ieslodzītā nāvessodu translēt tiešraidē (sveiciens viduslaikiem?), beidzot ar prezidenta Donalda Trampa pēdējo dienu arvien krāšņākajiem izteikumiem par karu Ukrainā. “Atklāti sakot, Krievija attiecībā uz Ukrainu ir izturējusies labi. Tā neko daudz nav nodarījusi,” tāds bija viens no viņa komentāriem žurnālistiem dienā, ka kārtējā Krievijas uzlidojumā gāja bojā vairāki cilvēki, pavisam mazus bērnus ieskaitot. Iespējams –  tobrīd to nezināja. Taču vēl ticamāk, ka ASV kongresa vēlēšanas jau ir tik tuvu, ka, lai tur vai kas, vajag taču Trampam beidzot palielīties ar kaut vai vienu “izbeigtu“ kariņu, to allaž astoņu stipri jau piefantazēto vietā. Varbūt tad pašu sabiedrība un pasaule kopumā pievērs acis uz  konfliktiem, ko pavisam jau neskaidru iemeslu dēļ uzsākusi tieši ASV, pamanoties pa ceļam nobombardēt pa kādai skolai un gaisā uzlaist pāris labticīgo zvejnieku? Grūti izprast! Un vēl grūtāk pieņemt, ka tieši šādā formā un izpildījumā ASV kāds nopietni šobrīd sauc par savu “stratēģisko partneri“, kuru nedrīkst lieki kaitināt. Es nez – tieši, kas paliks sliktāk, norādot, ka mums Latvijā pavisam oficiāli šāda ASV politika attiecībā pret Ukrainu dziļi derdzas? Maz pamanīs vai sapratīs, kas mēs esam un kur atrodamies? Trampa gadījumā – ļoti par to šaubītos. Vara un tai pakārtotā iespēja vēl mazliet vairāk nopelnīt ir acīmredzami aptumšojusi prātu vai,  ļoti ticami, tāds – tumšs – tas bijis vienmēr. 

Liktos, nu ko tur satraukties un matus plēst. Nebūsim naivi! Vēstures gaitā piedzīvotas daudz un dažādas aplamība, un, visticamāk, pat nespējam aptvert, cik daudz nežēlības arī šobrīd daudzviet pasaulē valda. Un tomēr, varbūt naivi un tas viss – pasaku motīvu iedēstīts, taču tiešām ticu, ka arvien ir labi būt labam!