Daudzās mājsaimniecībās rudeni un nākamo ziemu gaida ar bažām: celsies elektroenerģijas cenas, celsies gāzes cenas, kas zina, kas vēl notiks ar degvielas cenām… Un visa tā rezultātā celsies arī pārtikas cenas. Droši vien, ka tā arī būs. Tomēr ar vaimanāšanu un sūdzēšanos par sliktu dzīvi, sliktu valdību diez vai sev palīdzēsim. Bet iespēju palīdzēt netrūkst. Sevišķi, dzīvojot kaut vai tādā nelielā mājīgā pilsētiņā kā Tukums. Vecāka paaudze droši vien atceras laikus, kad modē bija tā sauktā ”Pārtikas programma”. Programmas, protams, tolaik bija toreizējās valdības saukļos, bet tas, ka cilvēki parūpējās, lai paši savos mazdārziņos izaudzētu ogas, augļus un dārzeņus, tas gan bija fakts. Un ne tikai izaudzētu vien, tika konservēti gurķi un kabači, gatavoti konservi, salāti, zupas piedevas, vārīti ievārījumi, kompoti, spiestas sulas. Talkās bija iespējams arī nopelnīt kartupeļus. Un tā jau bija pietiekami liela daļa no ģimenei nepieciešamā iztikas minimuma groza.
Tad modē nāca sauklis, ka visu lēti var nopirkt veikalā, bet no algotā darba brīvās stundas labāk veltīt izklaidei un atpūtai. Daudzi mazdārziņi pārvērtās zālienos. Kāds novadā pazīstams lauksaimnieks, lieluzņēmējs man toreiz teica: ”Tu redzēsi, pēc gadiem neviens nekops mazdārziņus, visu izaudzēs un veikalos piedāvās profesionāļi – dārzkopji, dārzeņkopji un lauksaimnieki.” Par laimi, šis pareģojums nepiepildījās. Pēc sava zemes stūrīša, pēc savas dārzeņu vai puķu dobes kaut vai pāris kvadrātmetru platībā bijušās sporta pils vietā rīdzinieki stāv rindā, jo, kā izrādās, šī dobe tomēr ir kas vairāk, ne tikai dārzeņu ieguves vieta.
Arī pandēmija un mājsēde daudzus atkal pievērsa dārzkopībai. Kā nu kurš prata, tā audzēja dārzeņus un atskārta, ka pašu audzētie ir garšīgāki, veselīgāki (dārzā parasti agroķimikālijas, atskaitot minerālmēslus nelieto) un kur tad vēl lielais augšanas brīnums un gandarījums par bagāto ražu!
Ir sācies augusts – ražas laiks. Ja arī nav paveicies ar dārza darbiem un pašu dārzā dārzeņi nav izauguši, tad netrūkst piedāvājumu no zemnieku sētām, kur par lētākām naudiņām dārzeņus un ogas iespējams salasīt pašiem. Un vēl arī savas veltes – ogas un sēnes – piedāvā mežs. Protams, dažiem tas būs pārbaudījums, jo nav jau nemaz tik viegli sagrabināt to melleņu litru. Nav arī viegli pēc darbdienas mazgāt un sterilizēt burkas, gatavot biezeņus, konservēt līdz pusnaktij…. Un te atkal nāk prātā kādas saimnieces, vīna dārzu īpašnieces teiciens: ”Kurš teica, ka būs viegli? Jāstrādā! Ja kaut ko grib sasniegt, jāstrādā!” Un, cik zinu, viņa patiešām ir daudz paveikusi un daudz ko sasniegusi.
Mūsu uzdevums ir pārvarēt krīzi, ja tāda būs. Daudziem viegli tas, protams, nebūs. Bet, kas teica, ka būs viegli? Mēs to paveiksim, jo pie mums nav kara dārdu un no debesīm nekrīt nāvi sējošas raķetes.