Šis senais, bērnībā un skolas gados dzirdētais sakāmvārds, tāpat kā pats Tikuma jēdziens mūsdienās pakāpeniski devalvējas, zaudē jēgu un pamazām tiek izspiests no sadzīves pamatprincipiem.
Nez kāpēc esam raduši domāt, ka Tikuma jēdziens saistās ar morāli skaidru, atturīgu vai pat veclaicīgi puritānisku dzīves veidu. Tomēr tautas gudrībā šo vārdu vairāk saista ar darbu. Cilvēku, kam piemita darba Tikums, senajā sabiedrībā allaž cienīja un augstu vērtēja – par to varam lasīt neskaitāmās tautas dainās. “Tikuši” ļaudis allaž bijuši veselības sabiedrības struktūras kopā turētāji.
Kas tad īsti ir Tikums? Kā tas izpaužas mūsdienās? Vispirms jau Tikums ir cieņa pret pašu darīšanas procesu. Neatkarīgi, vai esi sētnieks, celtnieks, laukstrādnieks, mežkopis, grāmatvedis vai menedžeris. Jebkuru no šiem amatiem var veikt ar prieku, izbaudot gan procesu, gan rezultātu. Just gandarījumu, redzot, ka aiz tevis paliek sakopta, kārtīga vide, sistēmiski sakārtots līdzšinējais haoss, precīzi izpildīts uzdevums, kas turklāt sniedz prieku citiem un labumu sabiedrībai.
Atceros, reiz Bostonas pilsētā Anglijā novēroju, kā strādā vietējais sētnieks. Nevīžīgs, bārdas rugājiem apaudzis pusmūža vīrs slāja pa ielas malu ar liekšķeri garā kātā. Viņa uzdevums bija novākt gružus, un viņš uzlasīja izmētātos cigarešu galus. Tā es arī netiku gudrs, pēc kāda algoritma šis vīrs izvēlējās, kurus vākt un kurus – atstāt, jo aiz viņa palika apmēram puse nesavāktu izsmēķu.
Arī šādi var izpausties darba Tikuma neesamība.
Toties Tukumā, mūsu mikrorajonā sētnieka pienākumus reizēm veic kāds pusmūža romu tautības pāris. Ir prieks iziet pagalmā dienās, kad viņi veic savus pienākumus. Aiz šiem cilvēkiem patiešām paliek “tīra vieta”, kur varētu pat droši staigāt basām kājām, nebaidoties uzkāpt uz kāda stikla vai suņa kakuča. Turklāt jāpiebilst, ka viņi strādā par viszemāko iespējamo darba samaksu, taču darba kvalitāti tas nemazina.
Dažādas pieejas darbam var vērot it visur, visās iespējamās jomās. Strādājot mežkopībā, nācies redzēt vietas, kur kāds “fiksais puika”, krūmgriezi pa labi pa kreisi vicinādams, jozis cauri jaunaudzei kā sprinteris, aiz sevis atstādams īstu postažu: krūmi apšņikāti jostas vietas augstumā, retinātie koki sagāzti krustu šķērsu, veidojot tik necaurejamu haosu, ka to varētu lieliski izmantot mūsu austrumu robežas stiprināšanai. Bet turpat netālu – cits strādnieks darbojies: lazdas, alkšņi un pārējie nevajadzīgie krūmi un koķeļi skaisti, profesionāli nogriezti sprīža augstumā virs zemes, noguldīti precīzās rindās…
Un tā – ne tikai mežā. Mēs ikdienā sastopamies ar dažādām pieejām celtniecībai, ielu klāšanai, apavu remontēšanai un citu pakalpojumu sniegšanai, ziņu veidošanai un procesu menedžmentam. Tikums ar netikumu pamīšus mīca un veido mūsu ikdienas tēlu. Diemžēl tikums laikam sāk padoties, un tēls kļūst jo dienas jo ķēmīgāks. Kādreizējas smukums kļūst samākslots un dīvains, pārdzīvo Netikuma mākslinieciskās performances. Sākumā mēs šķendējamies, bet pēc tam sākam pierast. Nepaiet ne ilgs, ne īss laiks, kad ikdienā ieviešas tādas frāzes kā, piemēram: “nu nevar taču prasīt kvalitāti par tik zemu samaksu…”.
Īpaši briesmīgi kļūst tad, ja Tikums tiek iznīdēts no menedžmenta jeb procesu vadības. Tie vairs nav nekādi joki, kad pirmajā vietā izvirzās skaitļi un cipari, plānu izpilde par katru cenu un neapvaldīta peļņas kāre, kas noved pie padoto izstrādināšanas un drošības normu pārkāpšanas. Ar ko tas agri vai vēlu beidzas, mēs jau zinām. Tāpat kā izjūtam arī rezultātus valsts mēroga plānošanā, kad aiz skaitļiem, birokrātiskām frāzēm un nesaprotamām, bezjēgā sarežģītām koncepcijām, pazūd galvenā vērtība – cilvēks.
Tomēr, paldies Dieviņam, galīgi šis arhaiskais Tikums vēl nav pazudis no ikdienas dzīves. Mūsu sabiedrības modelis vēl spēj saglabāt harmoniska tēla pazīmes. Un tā tas būs, kamēr mūsu vidū vēl būs apzinīgie darba darītāji – tie, kas jūt prieku par kārtīgi paveiktu pienākumu, kas godprātīgi izturas pret savām saistībām un pārējo darba kolektīvu, tie, kas iedziļinās un izbauda darba jēgu neatkarīgi no saņemtās atlīdzības.