Pēdējā laikā, šķirstot interneta ziņu portālus, aizvien biežāk lasām satraucošas ziņas par klimata izmaiņām un dabas katastrofām. Vairāk un vairāk diskusiju sociālajos tīklos, kur vienā “ierakumu pusē” ir “zaļie ekstrēmisti”, bet otrā – tie, kas jebkuru pīkstienu par vides un klimata problēmām uztver kritiski, pat saasināti vai naidīgi. Abas puses apmainās karstiem argumentiem un personiskiem apvainojumiem, – kā jau mūsu interneta diskusiju vidē tas pieņemts. Un abās pusēs ir ne mazums tā saucamo “dīvāna ekspertu”, kur “katrs zin, kā labāk vaj’g”… Arī šo rindu autors pieticīgi pieskaita sevi pie “dīvānistiem”, tomēr ar to piebildi, ka savulaik studējis Vides pārvaldes kursu Liepājas universitātē. Riskēšu šīs īsās pārdomas veltīt klimata jautājumiem. Īsti vietā, manuprāt, ņemot vērā līdz šim vēsturē nebijuši karsto nakti un tai sekojošo vētru, kas tikko brāzās pāri mūsu novadam, krietni papostot īpašumus un dažiem pat sagādājot miesas bojājumus.

Pirms vairāk nekā piecpadsmit gadiem, kad tikko biju iestājies Vides pārvaldes studijās, daži pasniedzēji prognozēja, ka pienāks laiks un ziņas par vides katastrofām kļūs par ikdienas parādību; ka vēl šī paaudze pārdzīvos nebijušu klimata bēgļu plūsmu no vietām, kas kļūs cilvēkiem neapdzīvojamas nenormālu temperatūru vai sausuma dēļ. Kopā ar kursa biedriem braucām uz Bernātiem, kur labi varēja redzēt, cik strauji jūra sāk iekarot sauszemi. Tās kāpas, kuras virsotnē toreiz stāvējām un runājām par globālo klimata izmaiņu nenovēršamību, vairs nav, un māja liedagā, kas manā jaunībā atradusies savus piecdesmit metrus no jūras, tagad, betona bloku žoga pasargāta, jau pārvērtusies par pussalu…

Klimata pārmaiņas notiek. Diemžēl – aizvien straujāk. Tāpat kā globālā sasilšana, lai kā dīvāna eksperti nevīpsnātu un lai cik pārgudri neatgādinātu, ka “manā sādžā tak viss kārtībā un, kāda tur sasilšana, ja pie mums auksta un slapja vasara?!”.

Šī, tik bieži daudzinātā sasilšana, nenozīmē, ka temperatūra visur uz planētas pieaugs vienmērīgi. Nē, tā apgalvot būtu liela kļūda. Drīzāk var sacīt, ka pieaug spriedze un svārstības. Ja temperatūru izmaiņas attēlotu dažus gadu desmitus izstieptā līknē, mēs redzētu, ka šī līkne atgādina zāģa zobus. Un, laikam ejot, šie zobi kļūst aizvien dziļāki: spēcīgāki kritieni, spēcīgāki kāpieni, aizvien vairāk gan aukstuma, gan karstuma rekordu, bet ar kopējo tendenci – tiekties nemitīgi uz augšu. Spriedze starp šiem “zāģa zobiem” rada ekstremālus klimata apstākļus; tas, ko piedzīvojām vakar, nākotnē atkārtosies, un kļūs tikai sliktāk; vēja ātrums pastiprināsies, krusa kļūs postošāka, tornādo virpuļi būs sastopami aizvien biežāk. Izskatās, ka mums būs jāmācās ar to sadzīvot.

Vai iemesls ir bieži daudzinātā siltumnīcas gāzu emisija? Jā. Ogļskābā gāze? Ne tikai. Kā to uzskatāmi savos pētījumos pamatojuši zinātnieki V. Gorškovs, A. Makarjova un citi, viena no svarīgākajām siltumnīcas gāzēm ir… ūdens tvaiks. Tātad, jo augstāka ir pasaules okeāna temperatūra, jo vairāk iztvaiko ūdens un piesātinātāka kļūst mūsu atmosfēra. Galu galā, nemaz nav vajadzīgs zinātnisks traktāts, lai to saprastu. Visi zinām, ka migla un mākoņi paglābj mūs no agrajām un vēlajām salnām, gluži kā ar neredzamu segu aizturot siltumu pie zemes virsmas? Tas ir tas pats siltumnīcas efekts, tikai varenākā, globālā izpausmē. Un, jo siltāk kļūst, jo spēcīgāk iztvaiko okeāns, atgriezeniskā saite kļūst spēcīgāka… Ar ko tas var beigties? Visticamāk, daba “ieslēgs” kādu regulējošu mehānismu. Piemēram, anomālais siltums izkausēs ledājus, lielu aukstā ūdens masu pieplūdums atdzesēs okeānu un notiks atgriešanās pie normālām temperatūrām.

Par līdzīgu procesu sākšanos nesen brīdināja zinātnieki, uzskatot, ka kūstošo ledāju dēļ tuvāko 50 gadu laikā var pilnībā apstāties Golfa straume. Nav zināms, vai tas palīdzēs globāli normalizēt temperatūru, toties mums, Eiropas iedzīvotājiem, šāda “klimata regulācija” pilnīgi noteikti nesola nekā laba – nupat sākam to apjaust.