Šķiet, nu jau daudz gadu paši jūtam un dzirdam arī citus žēlojamies, ka laiks ir sācis skriet pārāk ātri. Zinām jau, ka laikam tāda mainīga daba; kad kaut ko nepacietīgi gaidām – izaugt lieli, pabeigt skolu, satikšanos ar mīļoto, atvaļinājumu, ceļojumu… – laiks velkas, ka ne izturēt. Toties, kad jāsteidzas uz skolu, bērnudārzu, uz darbu vai jāpabeidz kādi steidzami darbi (kā tagad man – šī redakcijas sleja), šķiet, ka pulksteņa minūšu rādītājs skrien soli solī ar sekunžmēru… Ir zinātnieki, kas šo laika īpatnību – kļūt ātrākam – saista ar kosmiskiem procesiem, ir, kas  laika dīvaino skriešanu pamato arī ar vecuma tuvošanos un pārāk lielo informācijas gūzmu. Un rezultāts – dzīve it kā paliek īsāka! Bet redz, izrādās, šai lietai ir ”zāles” – laiku var piebremzēt. Ar pavisam vienkāršām ikdienas izvēlēm. Teiksim, lielveikala izklaižu vietā izvēloties rāmu pastaigu gar jūru vai mežā (ja vienīgi negadās būt vietā, kur kārpās kārtējais harvesters un nerēgojas ”izkuiļotas” kailcirtes), ikdienišķu 2-4 (atkarībā no tā, vai esat pensionārs, vai tomēr arī uz darbu jāiet) ”mīļāko” seriālu vietā – kādu tiešām labu grāmatu. Kaut vai kaut ko no tā klasikas fonda, ko tā kā izdevies nomuļļāt skolas vai augstskolas laikā… Reiz pa reizei nebūtu slikti atgriezties pie rāmām ģimenes pusdienām vai vakariņām, tādām, pēc kurām, sakopjot galdu, visi – ideālā variantā pat trijās paaudzēs – varētu uzspēlēt kopīgu spēli. Viss viens vai azartisko «Uno» un «Rič-raču», izaicinošo «Cirku» vai «Aliasu», vai kādu intelektuālāku, teiksim, «Skrabli» vai «Latviju». Ir pierādīts: jau pietiek ar šīm trim ”zālēm”, lai dzīve ne tikai iegūtu laiku un rāmāku garu, bet ”ārstētu” arī vienu otru ģimenes ”kaiti”. Teiksim, virtuālās pasaules ietekmēto bērnu trakošanu, senioru atstumtību un kopumā – visas ģimenes atsvešināšanos. Domāju, tieši to – piebremzēt un jēgpilni (un, iespējams, daudz citādāk nekā ierasts, bet nekādā gadījumā ne sliktāk) piepildīt savas vienīgās un īstās dzīves (piedodiet reinkarnācijas fani!) laiku mums piedāvā nu ļoti neierastā vīrussituācija. Tā, manuprāt, ir arī vienreizēja iespēja kaut kādā ziņā ”pārstartēties” – atpūsties, beidzot pa īstam atpūsties un padomāt; piemēram, par to, ka varbūt arī viena daļa iepriekšējo skrējienu bija pilnīgi lieka?…

Jā, pasaule atkal ir mainījusies! Un esmu pārliecināta – kaut piespiedu kārtā, bet tomēr – uz labu! Esiet veseli!