Termometra stabiņš ar katru dienu "kautrīgi" raujas mazāks un mazāks… Sinoptiķi aiz āra temperatūras mīnuszīmes piesauc aizvien lielākus un biedējošākus skaitļus… Kas mūs paglābs no sala?
Vispirms jau – pašu veselais saprāts. Vecāki, kas beidzot iemācījušies nerāt savus mazuļus par sniegos sabristām zeķītēm un slapjiem cimdiņiem, tā vietā paslavējot par to, ka bērns prātīgi ienācis mājās, lai slapjo drēbju kārtu nomainītu pret sauso. Mātes, kas jau laikus savām meitām būs izstāstījušas, ko nozīmē apsaldēts urīnpūslis un olnīcas, ziemas spelgonī turpinot plīvot īsā jaciņā un supermini bruncīšos. Tēvi, kas mācējuši dēlus pārliecināt, ka siltā apakšveļa nav vecu cilvēku "jocīguma" pazīme, bet gan garantija tam, ka pašiem reiz nebūs problēmu kļūt par tēviem…
Jā, arī mūsu iejūtība, iecietība un līdzjūtība, vienaldzīgi nepaejot garām uz ielas pakritušam cilvēkam, bezpajumtniekam pie neapdzīvotas mājas graustā, vientuļam kaimiņam, kas nezin kāpēc jau pāris dienas nav ne redzēts, ne satikts… Mēs taču zinām, cik daudziem dzīve iegrozījusies tā, ka tuvinieki piespiedu kārtā kļuvuši par tālumniekiem. Un arī tad, ja savējie vēl ir tepat, Latvijā, ne jau katram ir auto, ne jau uz visiem miestiem kursē satiksmes autobusi, ne uz katrām mājām ir sarūpēts kārtīgs piebraucamais ceļš. Lai mūsu acis ir redzīgas, ausis – dzirdīgas, rokas un kājas nepaslinko, līdzcilvēkiem palīdzību un atbalstu sniedzot!