Šādas pārdomas radās, piedaloties divos aizvadītās sestdienas pasākumos un pārliecinoties, cik kultūrai un sportam atvēlētās ēkas ir nepiemērotas cilvēkiem ar īpašām, speciālām vai citām vajadzībām. Tātad – tiklīdz tu nespēj paiet, nespēj pārvietoties pa kāpnēm; esi ratiņkrēslā vai ar bērna ratiņiem, tā patiesībā tev svarīgākā novada kultūras vai sporta iestāde, kā šajā gadījumā kultūras nams un ledus halle, nav pieejami. Un tad tu sāc domāt – vai tu esi otršķirīgs, vai tomēr šī iestāde, kurā par visu ērtībām nav domāts, tevi tādu padara.

Piemēram, Tukuma ledus hallē cilvēks ratiņkrēslā var izmantot tikai pirmo stāvu; ja vajag tikt otrajā – nekas cits neatliek, kā lūgt kādam, kas muskuļos īpaši spēcīgs, ratiņus uznest. Līdzīgs stāsts ir par kultūras namu – ejot pa lielajām durvīm, tālāk par garderobi netikt ne ratiņkrēslā, ne mammām ar ratiem. Lai arī ir iespēja ietikt lielajā zālē pa sānu durvīm, absolūtais vairākums apmeklētāju to nezina, jo nav norādes. Protams, un to labi zinām – ja tiek palūgts, durvis vienmēr tiek atslēgtas, tikai jautājums – kā tu, būdams ratiņos, tiksi līdz kādam, kas varētu atslēgt durvis?! Savukārt, ja gribēsi uz tualeti, paliksi gribot, jo tur kāpnes ir no abām pusēm.

Šo stāstu varam turpināt ar Tukuma novada domes ēku, kur arī pieejams ir tikai pirmais stāvs un tiem, kas vēlas nokļūt uz sanāksmēm vai pasākumiem lielajā zālē, arī jālūdz nesēja palīdzība vai no šāda apmeklējuma jāatsakās. Un šāda pat bēda nav pametusi arī Tukuma novada sociālo dienestu – gadiem ilgi tas strādāja normatīviem neatbilstoša ēkā un turpina to darīt joprojām, lai arī divus gadus apmeklētāji var savu vajadzību pieteikt darbiniecei pirmajā stāvā. Tomēr tas problēmu neatrisina. Par abām šīm vietām daudzkārt dzirdēta pašvaldības atruna, ka, lai saņemtu to informāciju, kas cilvēkam nepieciešama, pietiek ar pirmo stāvu. Tikai te tad rodas jautājums – priekš kam tad šim cilvēkam ratiņkrēslā vajadzīgi tie pārējie darbinieki, kas strādā augšējos stāvos, ja reiz viņi nav viņam un citiem iedzīvotājam sasniedzami un vajadzīgi? Lūk, kas sanāk, ja noved situāciju līdz absurdam jeb, sekojot loģiskai domas gaitai!

Protams, ikvienam ir skaidrs, ka lifts prasa naudu, un kādus 50 000 eiro vismaz, taču mēs aicinām domu caurlūkot rezerves, projektus – vai tad esam aizmirsuši, ka gadījies paslīdēt kājai un uzbūvēt ielu, par kuras naudu sanāktu varbūt pat trīs lifti… Un, ticiet, kā pašvaldībā, tā arī citās jau pieminētajās iestādēs būtu pavisam cita strādāšana, apzinoties, ka tā ir pieejama ikvienam, visos stāvos un bez iepriekšējas pieteikšanās vai lūguma pēc nesēja…