Svētdienas vakarā jau krietnā tumsiņā, sagaidot zaļu signālu luksoforā un gatavojoties izbraukt jauno apli, nācās bremzēt un brīdī nogaidīt, jo bija jāpalaiž kāds žiglāks braucējs, kuram, iespējams, bija ļoti jāsteidzas. Par laimi, visa automašīnu astīte, kas bija sastājusies aiz manis, manu rīcību saprata un pie signāliem neķērās, lai gan būtu varējuši… Pirmajā brīdī gan pati gribēju sacelt spuras un braukt, bet labi, ka tā nedarīju, jo samainīties augsto apmaļu dēļ būtu pagrūti, turklāt kura nervus tad maitātu?… Vien savējos. Pretī braucējam, visdrīzāk, ne silts, ne auksts. Tomēr izrādās, ka ar šādiem, kam ne silts ne auksts, var izdarīties arī savādāk. Tai pašā svētdienā, tikai agrākā stundā, kāds cits autovadītājs bija ar nerviem stiprāks un šādam “zem sarkanā” braucējam stājās pretī klusējot –  vienkārši nelaižot. Lai kā arī šoferītis neesot ārdījies, beigās bijis spiests piekāpties.

Lieki bilst, ka par šādām situācijām zinām, jo tādas rodas ik dienas un prasa no autovadītāja vai gājēja stiprus nervus. Lai kā arī gribētos blakus policijas stingro roku katrā šādā brīdī, kad kāds brauc zem luksofora sarkanā signāla vai ķieģeļa, kad kāds nezina, ka Pumpura ielā atļautais ātrums ir 20 km/h, kad kāds nerāda pagriezienu, nogriežoties vai apdzenot, kad kāds nelaiž gājēju pāri pārejai… Skaidrs, ka nav policijas spēkos būt katrā vietā, stāvot katram nekauņam blakus. Protams, ir apstākļi, kurus pats esi radījis, jo visādi gadās… Un tad varam otram šoferītim teikt – paldies, mīļais, ka palaidi vai ka bijis gudrāks… Tomēr “pa lielam” ir radies daudz tādu, kuri, kā tautā saka, uz citu olām vien dzīvo. Jo zina, ka citi viņus ievēros, redzēs, piebremzēs un palaidīs, jo kā gan citādi… Vaicāti, kāpēc šos vienus visi palaiž, daži aptaujātie autovadītāji (ar stāžu un saprātu) teica vienā balsī – idiotus nepārmācīs, bet mašīnas žēl.

Ko piebilst?! Šis nav tas raksta gals, kurā pateikt – cīnīsimies pret nekauņām, jo katram skaidrs, ka agresija rada agresiju un ka kādam “ar stiprām aknām” tā var beigties nelāgi, tomēr klusu ciest un samierināties arī negribas. Ko darīt?!