Šis jautājums un atbilde ienāca prātā, skatoties uz tukšajām krēslu rindām pagājušajā piektdienā, kad kultūras namā tika apspriests SIA «Tukuma ūdens» pakalpojumu jaunais tarifs. Par ūdeni, protams, varētu neuztraukties, jo tā tarifu par vienu centu iecerēts samazināt, toties kanalizācijai… tai plānots pieaugums 25% apmērā! Vai tiešām nevienam tukumniekam, izņemot dažu uzņēmumu pārstāvjus un deputātus, negribējās pavaicāt – kāpēc tarifs būs tik ievērojami lielāks?! Protams, ja rēķina uz vienu litru, tad pieaugums bez PVN ir nieka 28 centi, bet reāli taču patēriņš ir daudzāki kubi, un tad arī pieaugums rēķinā būs gana jūtams…
Bet šī diemžēl nav pirmā reize, kad tur, kur iedzīvotājiem vajadzētu būt pirmajiem ar jautājumiem un, kā mēdz teikt, šturmēt durvis, lai vismaz zinātu, par ko vai kāpēc jāmaksā vairāk, aktivitāte bija mīnusā. Bet tad, kad viss jau būs noticis un kad reāli rēķins būs kļuvis lielāks, tad, pavisam ticams, ka dusmas ies pa gaisu! Un – ko tad vainos, ko mainīs?
Līdzīgs stāsts ir arī par māju siltināšanu – daudzi šādi projekti jau norakti ar vārdiem – “manam mūžam pietiks ar to, kā ir”. Zināma patiesība šajos vārdos ir, jo nekad jau nav zināms, kurš nākamgad jaunos kartupeļus ēdīs… Tomēr pasaule būtu daudz savādāka, iespējams, jau rīt dzīvošanai nepiemērota, ja tā domātu visi. Jo tā jau pasaule iekārtota, ka daudzus darbus darām vai lēmumus pieņemam ar domu, lai labāk ja ne šodien, tad rīt, ja ne pašam, tad bērniem, mazbērniem… Tā teikt – ar domām par nākotni. Un vislabāk šo nākotni varam iezīmēt, piedaloties, esot klāt pašos pamatos un, galvenais, zinot un domājot līdzi. Un tieši tad arī var daudzas problēmas atrisināt. Tamdēļ jau domātas sabiedriskās apspriešanas: lai uzklausītu, noskaidrotu, izteiktos, strīdētos, ja vajag, piketētu…
Protams, ir jau arī kāds ”bet”, un arī par to jau daudzreiz esam runājuši un rakstījuši – ja grib kādu apspriešanu norakt, vajag tikai to sarīkot labi klusu, labi tālu, nu tā, lai neviens gailis kādai iecerei pakaļ nedziedātu. Un te akmens jāmet arī rīkotāju dārziņā, kas acīmredzot uzskata, ka pietiek ar to, ka kādas iestādes mājas lapā ieklikšķina paziņojumu. Ne velti kādā labai pārvaldībai veltītā seminārā, šķiet, zviedru kolēģi mūsu pašvaldības darbiniekiem ieteica par cilvēkiem aktuālām lietām runāt tur, kur ir cilvēki – sabiedriskās vietās, piemēram, ēkas maketu izstādīt lielveikalā, lai pat tas tukumnieks, kam galīgi nekas neinteresē, būtu spiests, kaut garām ejot, aci uzmest… Protams, lielveikalā būs grūti runāt par ūdens tarifu, taču, iespējams, liels plakāts ar gaidāmo tarifu uzrunātu un liktu vismaz aizdomāties – kāpēc?!
Secinājuma vietā jāsaka, nav tā, ka visi lēmumi, kas uz iedzīvotājiem attiecas un mēdz, kā daudzi uzskata, sabojāt ikdienu, tiek pieņemt kaut kur pagrīdē vai dziļā slepenībā. (Protams, ir arī šādi lēmumi vai negaidīti darbi, kas šādiem lēmumiem seko…) Tomēr “pa lielam”, ja sabiedrība aktivizētos, tā daudz vairāk spētu arī sev nelabvēlīgus lēmumus ietekmēt. Un, ja ne citādi, tad liktu vismaz pasvīst tiem, kam pienākums ir uz jautājumiem atbildēt. Un pavisam ideāli, ja gala beigās tiktu pieņemti pārdomāti un, ja ne visas kopienas, tad tās domājošās daļas akceptēti lēmumi.