Pirms kāda laika cilvēku prātus satrauca fakts, ka Mārupē pie daudzdzīvokļu rindu mājas nozāģēja simtgadīgu dižozolu. Jau mājas celtniecības laikā raisījās diskusijas par to, kā dižkoks sadzīvos ar jaunceltni. Tad palika pie varianta, ka celtniecības gaitā koku saudzēs un māju turpinās celt. Un… kādā jaukā dienā visus pāršalca ziņa, ka dižozols Mārupē nozāģēts. Turklāt neviens nespēja atrast vainīgo…Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti konstatējuši, ka nozāģētais dižkoks ir dzīvotne aizsargājamam kukainim – spožajai skudrai, tāpēc nozāģētajam kokam ir jāpaliek tur, kur tas pašlaik guļ. Nu prokuratūra pirmās instances tiesā panākusi, ka SIA «Zeininvest», kas izvērsa celtniecību, ir būve jānojauc. Sociālajos tīklos sākušas diskusijas, ka ir bezjēdzīgi neturpināt celtniecību, ka rīdziniekiem trūkst dzīvokļu un projektā jau 600 000 eiro ieguldīts… Iespējams savs racionālais kodols jau šai spriedelēšanai ir, tomēr visatļautības un nesodāmības apziņa, demagoģijas māksla daļai amatpersonu, politiķu, arī uzņēmēju ir tik varena, ka dažkārt nolaižas rokas ar to cīnīties. Tāpēc uzskatu, ka tiesas lēmums ir visnotaļ taisnīgs. Protams, būtu gan arī gribējies, lai publiskotu to būvvaldes darbinieku vārdus, kuri nelikumīgi izsniedza būvniecības atļauju, kā arī zināt, kāda ir viņu atbildība šajā procesā. Gribētos, lai dižozols, upurējot sevi, atstātu kādu mācību mums visiem.

Kā svētdien vēstīja TV raidījums «De Facto», tad divus gadus pēc dabas skaitīšanas noslēguma ir izstrādāti pieci sugu aizsardzības plāni un 16 īpaši aizsargājamo dabas teritoriju plāni, bet apzinātās teritorijas joprojām nav iekļautas aizsargājamo teritoriju sarakstos. Iespējams, tās ir platības, kas salīdzinoši nedaudz negatīvi ietekmēs valsts vai mežu īpašnieku ekonomiku, bet tikpat labi tās var būt teritorijas, kurās dabas vērtības zaudējam neatgriezeniski. Un zinot, ka notiek ilgstoša kavēšanās, jau ir izcirsti 9000 ha meža biotopu. Latvijas teritorijā 49% tiešām skaitās meži, tomēr vairāk nekā puse no tiem ir jaunāki par 60 gadiem un tikai 10% no visiem mežiem ir bioloģiski vērtīgi. Vēl bēdīgāka situācija ir ar dabiskajiem zālājiem, jo tikai 0,9% no 60 000 ha ir saglabājušies kā dabiskie zālāji, jo meža dabiskas pļaviņas ar krāšņo un bagāto augu valsti, kur lieljaudas tehnika nevar iebraukt, savulaik  tika apmežotas, savukārt tās, kuras pieejamas tehnikai – uzartas. Tā rezultātā mūsdienu jaunā paaudze daudzus augus, kas pašlaik aizejošai paaudzei bija redzami ikdienā, vairs nepazīst un nav pat redzējuši. Un, ja nu kur vēl ir saglabājušas šie tagad jau dabas retumi, tad vajadzētu pielikt visas pūles, lai tos saglabātu! Diemžēl vēl joprojām šīs dabas pērles neprotam novērtēt un redzam, ka dažviet, kur vēl saglabājies kāds neapstrādāts zemes stūrītis, kāda grīšļaina, purvaina pļaviņa, kur vakaros griež grieze, rudenī tiek uzarta un pievienota sējamplatībām. Tomēr ceram, ka ir tādi zemes saimnieki, kur reto dabas doto bagātību novērtēs un pasaudzēs. Bet par to valstiskā mērogā atbildīgi ir visi piecpadsmit Saeimas ilgtspējīgās attīstības komisijas locekļi, kuriem jāsteidz izvērtēt un pieņemt lēmumi. Lai neiznāk tāpat kā ar Mārupes dižozolu, ka par skaisto, dzīvelīgo, vareno koku nākotnē vien liecinās negatīvas pieredzes stāsts par alkatību un projekta nosaukums «Dižozolu nami».