Ja tā labi padomā, kam īsti mūsu un arī jebkurā citā valstī ir vajadzīgs sabiedriskais transports? Loģiski un pēc nosaukuma spriežot, – sabiedrībai, cilvēkiem. Iedziļinoties šī laikraksta publikācijā par to, kur un kā mūsu pilsētā izvietotas sabiedriskā autobusa pieturas, pavisam nopietni jājautā: kuri cilvēki tad patiesībā ir šīs smagnējās, samudžinātās un birokrātijas sliktākajos paraugos savažotās sistēmas patiesā labuma guvēji?! 

Jā, likums un arī jau Ministru kabineta noteikumi par sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanas kārtību nosaka, ka tā pieprasījums atbilst iedzīvotāju vajadzībām. Arī pieturām jāatrodas iedzīvotājiem izdevīgās vietās un saprātīgā (pilsētās ~800 m-1km) attālumā vienai no otras. Taču reālajā dzīvē un vismaz Tukumā un Tukuma novadā tas tā nenotiek.  Lai arī pieturas iedzīvotājiem izdevīgās vietās ir, sabiedriskā transporta autobusi tajās pieturēt…nedrīkst! (Jo ierēdņu ķēde tādu vajadzību nav pamanījusi.) Un ja pieturēt nedrīkst, tad arī pieturu atrašanās vieta pēc būtības ir slepena. Ja reiz slepena, tad arī sarakstā parādīties nedrīkst un attiecīgi ir zināma tikai kādai izredzēto grupai. Tikai tiem, kam paveicies,  jo kaimiņš pastāstījis, jo šoferītis apžēlojies – bijis vēlīgs un noteikumus pārkāpt gatavs… 

Un tā jau gadiem. Vismaz no 2021. gada noteikti. Cik izdevās izpētīt, šādas neērtības ar neiezīmētām, bet reāli esošām pieturām ir vismaz 10 novada maršrutos. Iespējams, vēl vairākos, jo lasītāju sūdzības par to, ka kāds autobuss vai maršruts, vai tā izmaiņas nav norādītas sarakstā, arī uzklausām jau gadiem. Sākot jau ar lielākajiem šīs sistēmas pārmaiņu  jeb lūzuma punktiem – 2007., 2009., bet visvairāk jau 2014. un 2021. gadā, kad viss it kā darīts viena mērķa vārdā – lai centralizēti, tātad – racionāli (tātad arī iespējami lēti), saskaņoti, ūber moderni (ar jauniem autobusiem un obligātu internetu, kā arī citām ekstrām) vadītu nozari – tā teikt, viss viss, lai tikai cilvēkiem, valstij un pasaulei labāk… Jo skaidrs, ka sabiedriskajam transporta pakalpojuma attīstībai ir ļoti liela loma klimata pārmaiņu mazināšanā. Nu kāpēc gan jābrauc ar savu auto, jāiespringst tik straujajā satiksmē, jātērē dārgā degviela un jāpiesārņo vide, ja varam visi draudzīgi bariņā šo ietekmi desmitām reižu mazināt, vien pārsēžoties tik ērtajos vilcienos un autobusos… 

To, cik ļoti šīs ērtības kopš laika, kad pazuduši mazie vietējie pārvadātāji, bet lielie, izplēsušies par zemāko cenu valsts konkursos, nevīžo nodrošināt saviem šoferiem cilvēcīgus darba apstākļus un maksāt daudz maz cienījamu algu, pieredzam vai uzzinām teju vai ik pārdienas. Simtiem neizpildītu reisu, ”norautu” un nokavētu maršrutu… Par to, cik daudziem potenciālajiem pasažieriem pa pēdējiem četriem, pieciem šīs galējās reformas gadiem ir nodarīts reāls morāls un arī materiāls kaitējums, neviens nav ne pētījis, ne rēķinājis. Bet vajadzētu. Vismaz tad daži, tai skaitā arī kā nesen kāds premjera amata kandidāts televīzijā, neatļautos nosaukt lauku cilvēkus par sliņķiem, kas negrib strādāt… 

Cilvēki grib strādāt, grib un ilgojas tikt ar savu dzīvi paši galā, bet… bez darba to nekādi nevar. Taču darba, daudz maz normāli atalgota darba  laukos ir ļoti maz vai daudzviet nav nemaz. Un kā tu bez sava transporta līdz darbam nokļūsi!? 

Varbūt esat pamanījuši, ka sestdienās un svētdienās pa daudzu, arī mūsu puses ceļu, šoseju malām garus un ļoti garus gabalus iet cilvēki. Viņi lielākoties nevienu nestopē, bet esmu apstājusies, šajā gadā vien vismaz reizes piecas. Un visi šie gājēji, arī jau diezgan cienījamos gados bija ceļa uz vai no darba. Un bija gatavi iet padsmit un vairākus desmitus kilometru, jo citādi nevar – autobusa jau sestdienās un svētdienās lielākoties nav, bet naudas taksim – nesanāk… Taču uz darbu jātiek! Bez darba nevar! Pie darba jāturas… 

Daudzviet laukos vairs nav veikalu, vietējā felšerpunkta… Vecākiem cilvēkiem, kam nav tuvu radinieku, bieži vien izpalīdz kaimiņi. Cik man izdevies aprunāties, pēdējos gados lielākoties par maksu…    

Jā, sabiedriskajam transportam ir liela nozīme, bet no tā nav nekādas jēgas, ja tu par to neko nezini un nevari uz to paļauties. 

Bet likumā nostiprinātajai birokrātiskajai ķēdei – Sabiedriskā transporta pakalpojuma padomei (septiņi cilvēki un droši vien arī birojs), Autotransporta direkcijai, Plānošanas reģionam (šī gada pētījumā uzsvērts, ka tieši šīs iestādes ļaudis vislabāk zinot, ko un kā, tai skaitā autobusu pieturas un maršrutus  vajag iedzīvotājiem) – jau pa lielam vienalga. Viņu dzīves ne maršruti, ne pieturas, ne iedzīvotāju ērtības vai neērtības neietekmē… Rakstiet, zvaniet, – viņi izvērtēs. Vai kaut ko arī lietas labā izdarīs? Tas gan ir, kā saka, atklāts jautājums.

 Bet mēs gan varam solīt – būsim neatlaidīgi, cik nu vien mūsu spēkos, mierā visu līmeņu atbildīgos neliksim.