Reizēm jokojot mēdzam sacīt, ka dzīve ir kaitīga, paši lieliski apzinoties, ka katrā jokā ir zināma daļa…joka. Viss pārējais – patiesība!

Man, piemēram, visnotaļ žēl tā dūšīgā, strādīgā lauku vīra, kas TV reklāmā, no sirds darot svētīgāko no visiem darbiem – novācot ražu zeltainā kviešu laukā, pats pēc tam ēd… kaut kādus baisus, sintētiskus roltonus. Ik pa laikam, patiesības ”adatai” gluži nevilšus izlienot no melu ”maisa”, varam kārtējo reizi šausmināties par to, ka pārtikas ražotāji patiesībā ir gandrīz vai lielākie cilvēknīdēji, un mēs, patērētāji, kārtējo reizi esam naivi, labticīgi muļķīši, peļņaskāro ražotāju ”izmēģinājumu trusīši”. Mēs pērkam un ēdam visneiedomājamākās lietas! Neiedziļinoties, no kuras vietas zivīm aug ”pirkstiņi”, kur krabjiem rodas ”nūjiņas”… Nevarot pat iedomāties, ka skaistais sārtums gaļai, dzeltenais – kēksiņiem un citiem ”ilgspēlējošajiem” miltu izstrādājumiem patiesībā ir smalki samalti Brazīlijas vabolīšu spārniņi. Un tā – līdz bezgalībai. Līdz globāla mēroga viltojumiem, kam pamatā – neizmērojama naudaskāre.

Cilvēks vairs nebauda pats sava darba augļus, mūža lielāko daļu nav noteicējs pār savām vajadzībām un vēlmēm! Manuprāt, tā ir sačakarēta pasaule…

Grozot pulksteņus un mainot ”vasaras” un ”rudens” laiku, mums ikreiz tiek atgādināts, cik lielu labumu tas dod tautsaimniecībai, cik elektroenerģijas ietaupām, un tikai pašā beigās – tā pabikli – tiek minēts, ka cilvēku un mājdzīvnieku bioloģiskajiem ritmiem tas nenāk par labu… Tad – kā vārdā tas viss notiek?!

Tā varētu turpināt vēl un vēl! Tāpēc, nolēmusi domas par negācijām aizstāt ar ko pozitīvāku, pievēršos ieteikumiem stresa mazināšanai. Izrādās, ka tas nemaz nav tik sarežģīti: vajagot biežāk mīlēties; rīkot ”tusiņus” savējo lokā; teikt līdzcilvēkiem labus vārdus; pastaigāties divatā.

No savas puses vēl gribētu piebilst: ”…un domāt, domāt, domāt!” Domāt par to, kā saglabāt un palielināt to dzīves daļu, kas nekaitīga!