Raugoties pa muzeja logu uz kaimiņu mājām, pavisam nejauši acīs iekrita sašķiebušies šķūnīši. Nu tik ļoti bēdīgā izskatā, ka diez vai tur vairs varētu ko līdzēt ar remontu vai taisnošanu. Turpat tālāk, Dārza ielām kādai mājai sienas mūris gluži kā vēders bīstami izslējies uz ietves pusi tā, ka drīz jau traucēs paiet garām. Turpat netālu vēl kāda notekcaurule kā putns ar aizlauztiem spārniem – gribējusi lidot, bet tā arī palikusi karājoties…

Šo uzskaitījumu, staigājot pa veco Tukumu, varētu turpināt lapu lapām, visbeidzot secinot, ka te nav ne smakas no ekonomikas attīstības, kopprodukta pieauguma un vēl citiem labumiem, ko valsts un arī pašvaldība sasniegusi pēckrīzes laikā. Kā izsmejoši teica kāda garāmgājēja – laiks šeit apstājies varbūt pēckara gados, varbūt 70., kad tieši tāpat kā tagad cilvēki skrējuši uz būdiņu pagalmā, bet ūdeni nolējuši žogmales bedrē. Tikai toreiz daudzi bijuši jauni un par neērtībām smaidījuši, jo cerējuši, ka reiz taču viss mainīsies un visi dzīvos labāk… Jaunā tūkstošgadu jau gandrīz 20 gadus kā atnākusi, bet te arvien tāpat… Tikmēr dome nezin kāpēc aicinot tūristus kā lielu dārgumu skatīt veco Tukumu.

Protams, ko var gribēt no vecā fonda, kas tiešām ir vecs – dzeltenās plāksnītes uz māju sienām apliecina, ka tās celtas 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā un daudzas jau aizvadījušas pirmos simts ziedu gadus, taču arvien vēl no apakšas līdz augšai, nereti bēniņus ieskaitot, ir pilnas ar cilvēkiem, kas tur dzīvo. Daudzām no šīm mājām uz plāksnītēm rakstīts – pašvaldības īpašums, bet šajā ēkās ir arī privatizēti dzīvokļi, līdz ar to rūpe par namu, kas ielas malā ir visiem kā uz delna, jātur visiem īpašniekiem, taču… Jo vecāka māja, jo lielākas problēmas, un, lai arī parasti šie īpašumi nav diži lieli, arī iedzīvotāju skaits tajos neliels, turklāt viņi ir ne īpaši turīgi, tāpēc nav pa spēkam visu remonta smagumu iznest uz saviem pleciem. Un te nu visas labās domas un ieceres nonāk strupceļā, jo, kamēr vieniem nav naudas, tikmēr arī pašvaldība savu daļu neiegulda. Lai arī senie amatnieki prata savu darbu, bez atbalsta viņu veikums nākamos simt gadus noteikti neizturēs, un Tukumam būs jāatrod kas jaunāks, ar ko lepoties.