Droši vien ikdienā, kad ejam uz darbu, uz skolu, kad risinām problēmas vai priecājamies par dzīvi, īpaši nedomājam par to, ka dzīvojam Tukumā, ka Tukums ir Rožu pilsēta, kurā notiek Rožu svētki un uz kurieni brauc meklēt smukumu. Mēs vienkārši dzīvojam.

Taču pienāk reize, kad par to, gribi negribi, jāaizdomājas. Piemēram, kad tuvojas Tukuma svētki vai, kā šopavasar, kad biežāk nekā citkārt tiek runāts par to – kādam būt Tukuma tēlam, devīzei un kā to papildināt ar vizuālo materiālu pilsētā.

Protams, tie, kas šai pilsētā ir ar sirdi un dvēseli, kas tās labā strādā un par tās smukumu un labiekārtošanu domā, vēlas, lai mūsu pilsēta būtu tā vis-vis-vislabākā. Tāds arī mērķis tai koncepcijai, ko dome izstrādās, lai pilsētas izskatu formulētu, ja tā var teikt, ar normatīvajiem aktiem. Lai saukļus uzrakstītu un simbolus ”nostiprinātu” oficiāli. Taču, kā izrādās, – viens ir tas, ko gribam ieraudzīt, no malas un augstiem plauktiem skatoties un papīros ierakstītu, bet otrs tas, kas pilsētā jau dzīvo, kas rada prieku un iedvesmo. Kā uz daudzu automašīnām uzlīmētā uzlīme ar cilvēciņiem, kaķīti un sunīti un aicinājumu “Uz Tukumu pēc smukuma”. Zinu, ka ar to rotājas arī Tukuma draugi citās pilsētās, jo pavisam neplānoti šī uzlīme kļuvusi par tādu kā solidaritātes zīmi, kaut arī nav ierakstīta  nevienā koncepcijā vai plānā… Nevienā pēc projekta apmaksātā dokumentā… Tāpat kā puķu mājiņa Elizabetes skvērā, kuras aizstāvībai, tiklīdz to grasījās aizvākt, sacēlās vietējo ļaužu iebildumu vētra…

Tāpēc, manuprāt, svarīgi, lai koncepcija par to, kādam būt Tukumam, būtu arī  mūsu visu – tukumnieku – kopīgi veidots stāsts par pilsētu, kurai nav tikai šodienas vaibsti, bet ir arī vakardiena un būs rītdiena. Lai mēs ieklausītos tajā, ko saka cilvēki no malas, taču vienlaikus, lai augsto matēriju meklējumos kas vietējiem būtisks nepazustu… Lai nebūtu, kā ar taciņām, kuras cilvēki iemin sev vajadzīgajā vienā vietā, bet bruģītis pavisam vientuļš top pavisam citā… Jo pilsētas tēls ir kālabi taustāma filozofiska kategorija, kas balstās uz patikšanu, dzīves pieredzi, atmiņām, sajūtām, uz to reizēm vārdos nenosaucamo, kas liek atzīt: jā, šī ir mana pilsēta; šis ir arī mans Tukums!