Pirms kāda laika jau gari un plaši rakstījām par vienas bankas aiziešanu no Tukuma – kopīgi meklējām risinājumus, piedāvājām cilvēkiem variantus un idejas, kā ērtāk un lētāk samaksāt par pakalpojumiem. Par visu pārējo – studiju kredītiem, piemēram, pat neminējām, jo tā tāda stipri individuāla lieta, taču jau tagad zinām, ka tieši ar to ir problēmas. Ka nu vecāki kopā ar bērnu sēžas mašīnā un padsmit   kilometru vietā, kas būtu jāmēro līdz Tukumam, brauc pat vairāk nekā 100 (turp un atpakaļ). Protams, var jau piebilst, ka degviela taču tagad lētāka; un vispār – Jelgava smuka pilsēta – var kādā muzejā ieiet, uz tirgu aiziet un galu galā – ko bērna labā neizdarīsi?!.. Bet tā problēma jau, ka nav izvēles, jo valsts ir noteikusi, ka tikai šī banka izsniedz studiju kredītus un Jelgava ir viena no vietām, kur ir filiāle – ar cilvēku, nevis tikai bankomātu – kā Tukumā.

Un arī tā rēķinu lieta kļuvusi ļoti sarežģīta. Pēc daudzām sarunām jāsecina, ka moderno tehnoloģiju laiks lielu daļu cilvēku, kas tehnoloģijām netiek līdzi tik ātri vai netiek vispār, ir izslēdzis no aprites vai tieši otrādi – padarījis par piespiedu maksātājiem. Tātad – ja cilvēks spēj maksāt rēķinus internetā vai (ierobežotu daudzumu) bankomātā, viņam var laimēties par šo darbību samaksāt vien tik, cik rēķinā rakstīts – bez jelkādas komisijas maksas. Tiesa, arī par šo vēl varētu pierakstīt vairākus “bet”, jo, lai cilvēks nonāktu moderno tehnoloģiju apritē vai tā sauktajā tīmeklī, arī tur atslēgvārds ir “maksa”, jo internets un dators maksā… Taču, ja cilvēka nav tīmeklī un ja jaunās tehnoloģijas viņam ir svešas, tad, maksājot rēķinu bankā, pastā vai kādā citā klientu apkalpošanas centrā, viņš ir spiests maksāt vairāk – no 50 vai 70 eirocentiem līdz pat vairākiem eiro par rēķinu. Bet rēķinu, kā zināms, pat spartiski dzīvojot, ir vesela rinda – par telefonu, dzīvokli, elektrību, gāzi… Un līdz ar to no jau tā nelielajiem ienākumiem – un mēs runājām ar cilvēkiem, kam pensija ir neliela, lai neteiktu, ka pat ļoti –, ar savām komisijas maksām viņiem “ir tā laime” uzturēt visus lielos uzņēmumus. Kā teica kāda sieviete – tikai tad, kad esmu visu samaksājusi, varu uzelpot un dzīvot.

Ko darīt? Ja ir iespēja – lūgt talkā bērnus un mazbērnus, kas var rēķinus pārskaitīt. Pagastos noteikti var meklēt atsaucīgu bibliotekāru atbalstu… Citādi… Nu kaut kā negribas domāt un teikt, ka modernais laikmets vienkārši izstumj tos, kas netiek laikam līdzi…