Aizvien biežāk nākas dzirdēt, ka daudzās jomās Lietuva un Igaunija mums aizsteigušās priekšā, ka kaimiņvalstīs lētāki produkti, augstāks dzīves līmenis, lielākas algas, vairāk sasniegumu… Jau 30 gadus veidojam paši savu politiku, savu valsti un neapšaubāmi, ka daudzas lietas ir bijušas veiksmīgas, ar ko varam patiesi lepoties, bet kaimiņi mūs tomēr apsteidz. Un, protams, tad rodas jautājums, kāpēc tas tā ir?

Atceros, ka savulaik biju Lietuvā, Pluņģē, tādā kā sadraudzības projektā starp toreizējiem rajoniem. Tā kā mana tēma bija rakstīt par laukiem, tad nācās apmeklēt vairākus toreizējos kolhozus. Un jau tolaik ievēroju, ka visiem saimniecību vadītājiem, ar kuriem nācās tikties, bija zinātņu doktora grāds…  Iespējams, ka tās bija labākās saimniecības, iespējams, ka bija arī tādas saimniecības, kuras vadīja mazāk titulēti vadītāji. Tomēr šis fakts vien liecina par zināšanu un izglītības lielo nozīmi, darbojoties jebkurā sfērā. Turpretī pašlaik pie mums notiek visai dīvainas lietas: tiek diskutēts, spriests un lemts par to, kādai izglītībai vajadzētu būt, piemēram, Saeimas deputātam. Ļoti šaubos, vai par šādiem jautājumiem debatē mums kaimiņos…

Neiziet no galvas arī doma, ko nesen vēl un vēlreiz atkārtoja mans sarunu biedrs: mēs neprotam strādāt komandā, neprotam strādāt, lai sasniegtu kādu konkrētu un kopīgu mērķi. Tā mums Latvijā bija sapnis zemniekiem uzcelt savu piena pārstrādes rūpnīcu. Šim nolūkam pat tika saņemts valsts atbalsts. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ starp lauksaimniekiem nebija vienotības, viņi nespēja apvienoties kooperatīvā, kāds gribēja būt gudrāks un veiksmīgāks par pārējiem,… un skaistais sapnis izplēnēja vējā…

Bet ne jau tikai piena ražotājiem piemīt nespēja strādāt komandā un pāri visam ir vēlme turēt savu, kaut niecīgu, tomēr pašlabumu. Diemžēl tā tas ir arī Saeimā. Kauns skatīties sociālajos tīklos dažu Saeimas deputātu ne jau iedvesmas vārdus labiem darbiem, bet gan… gaudas par to, cik slikti Saeima nolēmusi, ka nav pietiekams finansējums vienai vai otrai jomai, ka vainīgas pozīcijas partijas… Sak, es nu gan būtu lēmusi/-is citādi, tautai labvēlīgāk… Šajā ziņā var tikai apbrīnot, piemēram, Aināra Šlesera drosmi vai varbūt tomēr nekaunību, jo viņa godaprātam daudzi jau sen vairs netic… Un sava partijas biedra Šlesera pēdās droši min Ramona Petrāviča un Linda Liepiņa… Ja jau reiz esi deputāts, tad apmeklē darba grupas, iesniedz priekšlikumus, aizstāvi tos, pierādi savu taisnību vai piekrīti kādam citam risinājumam, jo konkrētos apstākļos citādi nevar…

Pašlaik ir visai sarežģīts laiks. Sagaidām, ka Saeimas deputāti tomēr varētu strādāt kā vienota komanda savai valstij, nevis izvirzīt savas personīgās intereses, tukši zīmēties un graut savas valsts un faktiski arī savu prestižu. Lai ar mūsu valstij svarīgiem un nozīmīgiem lēmumiem nebūtu tā kā senā tautas pasakā par vēzi, gulbi un līdaku, kuru kopīgi vilktais vezums nekust ne no vietas. Šobrīd mēs to vienkārši nevaram atļauties.