Kad pirms vairākām nedēļām piedzīvojām mūsu praksē un arī nekur citur miera laikā nepieredzētu gadījumu un pie jums, lasītājiem, nenonāca jau iespiešanai nodota avīze, jau tajā pašā vakarā sapratām, ka mūsu lielākā ”nepārvaramā vara” šajā situācijā ir lielā valsts monopoliestāde Latvijas Pasts. Uzzinājuši par ugunsgrēku vienā tipogrāfijā, pārdesmit minūšu laikā atradām divas citas un, neskatoties uz puteni un vētru, atradām arī transportu un šoferi, kas visu tirāžu vēlākais trīs stundu laikā bija gatavs nogādāt no Liepājas Rīgā, kur Pasta ērtībām ir izveidots centrālais sadales punkts, vai Talsos, kur kārtējās Pasta ”optimizācijas” rezultātā no Rīgas ”pa taisno” nonāk arī Tukumam paredzētie sūtījumi. Paši bijām gatavi sašķirot un kādu daļu avīžu arī izvadāt, bet… Tik lielu un nešaubīgi strādājošu sistēmu pavirzīt klienta virzienā ir pilnīgi neiespējami! Ja avīzes līdz 23.30 nav nogādātas centrālajā šķirošanas punktā – neko darīt… Un pareizi jau ir – grafiki, līgumi, saistības – tiem komercattiecībās un tiesiskā valstī ir izšķiroša nozīme. Kā saka, – nekā personīga, bet – līgums paliek līgums. Tikai vēl pēc nedēļas izrādījās, ka visa tā striktā darīšana ir tikai uz vienu pusi, tad, ja tas ļauj lielajam monopolistam un tās vadoņiem rāmi un netraucēti soļot pa visērtāko ceļu, par otru līgumpusi daudz nebēdājot. Proti, to, ka vairākos pagastos pasts un tātad arī avīzes netiek piegādātas, turklāt ilgāku laiku, mēs uzzinājām tikai no jums – lasītājiem! Vai varat ko tādu iedomāties līgumattiecībās ar jebkuru citu preču piegādātāju? Vai varat iedomāties, ka jūsu pārdotā/nopirktā prece vienkārši tiek nomesta kaut kur pa ceļam, nevienam no jums – ne pārdevējam, ne pircējam – par to nemaz nepaziņojot?!
Kad beidzot ”aizzvanījāmies” līdz Pasta galvenajam atbildīgajam, tas arī bija mūsu galvenais iebildums un lūgums – lai kas arī nebūtu noticis, lūdzām mūsu informēt, ja kaut kādu iemeslu dēļ kaut kur avīzes netiek piegādātas. Kaut vai tāpēc, lai varam atkal paši būt pastnieki un situāciju, iespējams, glābt! Ziniet, kāds bija rezultāts? Nākošajā rīta savā e-pastā saņēmām un arī jau citos medijos varējām izlasīt sabiedrisko attiecību spodrinātāju sagatavotu preses relīzi par to, ka ”Pastam ir nepārvaramas problēmas darbinieku slimības dēļ”. Tajā bija minētas arī konkrētas ļoti slimojošo pasta nodaļas; to vidū gan to divu, kur pastu nepiegādāja mūsu novadā, nebija… Un arī solīto informāciju par nepiegādāto pastu neesam saņēmuši joprojām. Tātad risinājuma vai godīgas atbildes vietā, še, tev, – smukrakstiņš jeb žēlabu pilns attaisnojums!
Ar līdzīgu situāciju saskārāmies arī tad, kad jau ilgākā laika posmā centāmies noskaidrot, kāda attīstība paredzēta un arī sagaidāma mūspuses veselības aprūpes jomā. Jo gluži tāpat kā daudzi citi novadnieki, arī mēs bažījamies, ka kaut kādu neizdarību vai citu mums šobrīd nezināmu iemeslu dēļ dažādu, piemēram, Tukuma slimnīcā solīto uzlabojumu vietā pazaudēsim pat to labo, kas mums joprojām vēl tā kā ir. Pirmās lielās bažas ir par slimnīcas Bērnu nodaļu, kuras trūkuma dēļ pagājušā gada nogalē un šī sākumā mūsu novadā piedzīvotas vairākas tiešām bīstamas – bērnu dzīvībai un veselībai bīstamas – situācijas. Pirmkārt, jau tāpēc, ka arī bez pandēmijas valstī nav pietiekamas kapacitātes, lai savlaicīgi sniegtu palīdzību akūtu plaušu karsoņu, traumu, laringītu utt. gadījumā, jo īpaši bērniem zīdaiņa vecumā, kad slimības gaita parasti attīstās ļoti strauji. Bet pandēmija, protams, visu vēl saasināja. Tā kāda pusotru gadu veca ar smagu plaušu karsoni slima bērna vecākiem Ātrajā palīdzībā paziņoja, ka ”palīdzību sniegs diennakts laikā”. Kamēr vecāki atrada mašīnu, lai paši nogādātu bērniņu Universitātes klīniskajā slimnīcā (kur arī, kaut solīts, nav tukumniekiem nekādas prioritāras uzņemšanas, īpaši, ja vecāki paši bērnu ir atveduši), mazais pacients nonāca… reanimācijā… Līdzīgs gadījums Kandavā, no kurienes slimais mazulis nogādāts Kuldīgā, kur pediatra uz vietas pat nav bijis…
Otra lieta, kas lika saausīties, bija šobrīd slimnīcā novērotais: lai arī publiski prezentētajos Tukuma slimnīcas attīstības scenārijos viena no būtiskākajām vietām ierādīta rehabilitācijai (un pieprasījums pēc šiem pakalpojumiem, arī par maksu aizvien turpina pieaugt!), šī brīža reālās darbības slimnīcā acīmredzami ir vērstas pilnīgi pretējā virzienā: 1) jau trīs gadus slimnīcā tā arī nav rehabilitologa, bez kura atzinuma neviens ārstnieciskās rehabilitācijas kurss nemaz nav iespējams; 2) ir likvidēta iespēja saņemt iepriekš ļoti pieprasītās hidroloģiskās procedūras; 3) nav iekārtota solītā zālīte grupu fizioterapijas, vingrošanas nodarbībām; 4) vairums kabinetu, izņemot vienu, nav piemēroti pilnapjoma fizioterapijas kursiem – tie ir tik mazi, ka vingrošanas nodarbības tajos nav iespējamas… Kāpēc tā? Šos jautājumus uzdevām gan slimnīcā, gan arī Veselības ministrijas preses konferencē. Atbildes? Skaidrs, joprojām kovids, slimnīcā – remonts, jā, un speciālistu – to visur trūkst…
No ministrijas oficiālu atbilžu nav joprojām. Ja vienīgi par to neuzskata ministrijas parlamentārā sekretāra Ilmāra Dūrīša vizīti Tukuma slimnīcā, pirms kuras cita starpā uzzinājām, ka kaut kur ministrijā kāds tiešām ir runājis, ka Tukumam Bērnu nodaļu nevajag… Bet nu laikam tomēr nolemts, ka tai te jāpaliek…Tad jau labi, ka pajautājām, vai ne? Lai zina, ka tā klusām, kā varbūt kas bija iecerēts, te neko nolikvidēt neizdosies…
Bet kā tad ar Rehabilitācijas nodaļas attīstību mūsu slimnīcā, jautāsiet? Atbildes vietā pirms nedēļas «Neatkarīgajā Rīta Avīzē» (laikam jau drīzāk jāsaka portālā, jo tādas avīzes jau vairs nav?) varējām iepazīties ar Tukuma slimnīcas (TS) apmaksātu smukrakstiņu, kur melns uz balta aprakstīts, cik TS Rehabilitācijas nodaļā viss labi, skaisti un attīstīti!
To, cik šī reklāma pašvaldības komersabiedrībai izmaksājusi, slimnīcas vadītāja atklāt atteicās, taču ļoti ceram, ka tā nebūs iemesls, lai realitātē neko varētu nedarīt un mēs gala beigās pazaudētu tik daudziem nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus!