Brīvība un Neatkarība pēkšņi no vārda, no jēdziena pārtapusi realitātē, savulaik reibinājusi ne vienu vien tautu. Pat vairākkārt. Ukraina pavisam viegli un bez cīņas, izmantojot radušos situāciju pēc augusta puča izgāšanās, ieguva neatkarību. Kad pirmais ”brīvības reibonis” pārgāja, pamazām vien ”vīns pārvērtās etiķī” – izrādījās, ka pie varas nonākušie neprot (nevar vai negrib) vadīt valsti tā, lai tajā dzīvojošie varētu sevi saukt par laimīgu tautu… Ja tā labi padomā – vai tad Latvijā bija savādāk?! Vispirms – tautas naivā ticība, ka ”cilvēks taču var mainīties uz labo pusi”, redzot, kā bijušie kompartijas ideologi griež kažokus uz otru pusi. Tad – tikpat naivā cerība, ka visi solidāri būsim ”kaut pastalās, bet brīvi”…

Vērojot dažādos rakursos materiālus ar aizmukušā Ukrainas prezidenta pili, prātīgam cilvēkam vajadzētu padomāt: vai tās pilis, ko nekustamā īpašuma tirgotāji sabildējuši Jūrmalā, Baltezerā un citās ne mazāk ekskluzīvās vietās, mūsu pašu latvju bāleliņi nav uzbliezuši pēc  rūpniecības nozaru likvidēšanas, veikli ”sajaucot” valsts kabatu ar savējo? (Vai kāds, piemēram, ir bijis ciemos pie ”Puzes barona”, apbraukājis viņa neskaitāmos meža īpašumus Ventspils novadā?) Turklāt – cik tādu – mūsējiem piederošu un tautai nezināmu – īpašumu ir ārzonās?

Ukraina ir plaša un bagāta zeme, tajā ir strādīga, temperamentīga, savu dzimteni mīloša tauta. Un kā ir ar mums? Vai esam pietiekami strādīgi, esam savas zemes patrioti? Vai mūsu politiķi jūtas atbildīgi par valsti un tautu? Vai esam pietiekami domājoši, lai nākamajās vēlēšanās – tikpat leģitīmi kā Ukrainā Janukoviču – neievēlētu kādu slimīgi varaskāru, naudas raušanā aptrakušo? Vai mūs neapdullinās saldie meli un dāsnie solījumi, neviļus liekot aizmirst, ka virkne ”tautas glābēju” pat vairākkārt izgājuši abas – gan ”vīna”, gan ”etiķa” – stadijas?

Nenosvērtība un mētāšanās starp Krieviju un Eiropas Savienību. (Naudiņu gribējās dabūt no abām pusēm…) Kā ir pie mums? ES nereti vainojam visā, kas ienāk prātā, piemirstot, ka tās regulas taču pilda mūsu pašu ierēdņi, un reizēm – kā pašiem izdevīgāk. Savukārt ES piešķirto naudu uztveram kā pašu par sevi saprotamu: sak, mums pienākas, ja jau reiz iestājāmies šajā savienībā… Lai gan, lai būtu pavisam godīgi – tieši ES mums reizēm jāpateicas par to, ka samazinās valsts izsaimniekošanas iespējas: mainās virkne pasaules standartiem neatbilstošu likumu, mazinās korupcija, daudzi lēmumi kļūst caurspīdīgāki, atsevišķas institūcijas starptautiski tiek vairāk kontrolētas utt.

Šīs – tikai dažas paralēles, domājot par divām tautām, to likteņiem un atbildību nākotnes priekšā. Mums katram un visiem kopā jābūt tik gudriem, lai spētu mācīties gan no savām, gan citu kļūdām.