Vairāki zivtiņu turētāji ir stāstījuši, ka tas ir teju vai hipnotizējoši – veries akvārijā, un it kā nekas tur jau tāds nemaz nenotiek, tomēr aizraujies, sekojot līdzi tam, kā akvārija iemītnieki risina savas mazās dzīvītes eksistenciālās problēmas. Un tas ne vienmēr ir kaut kas jauks vai mīlīgs, biežāk – tieši pretēji. Zivtiņas dažkārt bez izprotamas motivācijas sakaujas un dara to tā sirsnīgi, viena otru sakropļojot vai pat pavisam nobeidzot. Arī kanibālisms akvārijā nav nekas neiespējams. Un darīt tur īsti nevar neko. Varbūt vienīgi nedaudz paeksperimentēt ar akvārija iemītnieku sastāvu, taču arī – bez garantijām. 

Salīdzinājums, protams, spekulatīvs, bet dažkārt tomēr ir tā sajūta…kā akvārijā. Zinām, ka Latvijā kopumā ir visai čābīgi ar mentālo veselību. Nav paši, paši “svaigākie” dati, bet zināms, ka pērn dzīvi pašnāvībā beigt izvēlējās 239 Latvijas iedzīvotāji (Avots: Slimību profilakses un kontroles centrs). Tas tiešām ir mazāk nekā gadus desmit iepriekš, kad šis skaitlis tuvojās 400. Un arī pēdējos trīs gados ir vērojams mērens, tomēr kritums nebūt ne iepriecinošajos rādītājos. Cik no svara, ka uz problēmu stingrāk vērsta arī “valsts acs“ un ieviesti jauni pakalpojumiem, īpaši jau, par bērnu un pusaudžu mentālo veselību domājot? Cik savukārt tas, ka kopumā Latvijā taču kļūstam mazāk, kas, ja tā padomā, gan jau līdzi parauj arī citus statistikas rādītājus? Tādas zinātniski pamatotas analīzes, vaļsirdīgi atzīstos, man tiešām nav, un, pieņemu, objektīvi nav arī iespējama. Nez vai cilvēks, kas, piemēram, piezvanījis uz krīzes tālruni, pēc tam atzīstas, ka, lūk, tieši tas – iespēja piezvanīt – viņu “no cilpas” izcēlusi… 

Lai vai kā arī tur nebūtu, starp tā sauktajām OECD valstīm, kas skaitās pieklājīgi ekonomiski attīstītas, Latvijā arvien esam virs vidējiem radītājiem pašnāvību skaita ziņā. Nav ļoti slikti, bet atkal jau – tik mazai nācijai tomēr šķiet, ka nepieņemami. Tāpēc uzsāktais ceļš, protams, noteikti jāturpina, par spīti tam, ka sabiedrībā, cik dzird, arvien gana spēcīgi stereotipi par to, ka, piemēram, “puiši neraud“ vai ka depresiju var pārvarēt, vienkārši “saņemoties”. Tieši līdzcilvēku attieksme, manuprāt, arī ir pats lielākais klupšanas akmens, lai ātrāk tuvotos labākiem rādītājiem. Nav labi, ka ikdienā esam tādi kā akvārija vērotāji, nevis gatavi aktīvi iesaistīties. Nu kaut vai par pēdējo traģisko gadījumu Tukumā domājot. Oficiāli apstiprināts tas vēl nav, tomēr diezgan droši zināms, ka jauns puisis savu problēmu risinājumu saskatījis tieši pašnāvībā. Kā jau mazpilsētā tas teju vai obligāti, tam seko arī dažādas runas un versijas, kāpēc tas tā būtu varējis notikt. Esot, lūk, problēmas jau laikus manījuši. Bet, ja tiešām manījāt, ko īsti darījāt, lai tās kā mazinātu, atrisinātu vai, nez, vismaz mēģinātu to darīt? 

Tas, nedod dievs, nekādā ziņā nav mēģinājums kādam likt justies līdzvainīgam. (Noteikti nebūtu tā, kas mestu pirmo akmeni.) Tomēr, jā, mudinājums būt ikdienā vērīgākiem, lai pamanītu līdzcilvēkus, kā arī aktīvāk viņu iesaistīties, viņus atbalstot. Tāpat kā nezinām, vai kādu tiešām izglābis viens zvans, nevaram būt arī droši, ka labs vārds vai vismaz interese par otra cilvēka nebūšanām tiešām šo brīnumu nepaveic…