Visi tie, kas regulāri skatās Latvijas Televīzijas raidījumu «Te», noteikti ir padomājuši – kā būs, kad viens no šī raidījuma sižetu vadītājiem Pauls Timrots atbrauks apskatīt Tukumu – iepazīt jaunās izklaides vietas, paēst, kādā muzejā vai kultūras namā ielūkoties (un auto nopirks, kā Tukuma gadījumā)?!…

Un viņnedēļ tas notika. Sižets par Tukumu bija. Un sazin, kā viss būtu beidzies, ja mūsu Tūrisma informācijas centra vadītāja Ingrīda Smuškova nebūtu tā nejauši viņam pa rokai pagadījusies… Varbūt līdzīgi kā citas labas vietas izblamētos?

Jo – patiesībā jau stāsts nav par Timrotu, tikai tā sanāk, ka viņa garšīgie, trāpīgie un nereti lecīgie komentāri kā ar dakšiņu acī iebaksta to, ko, ja labi ieskatītos, redzētu un saprastu paši. Bet varbūt visi visu zinām, tik esam pieraduši un ciešam klusu? Vai arī – gluži otrādi, pat nenojautām, ka uz mums ierastām vietām un lietām var paskatīties arī tā?

Tātad – ir vai nav ko Tukumā darīt sestdienas pēcpusdienā pēc 16.00. Nekāda vēlā nakts nav, taču realitātē gan pašvaldību finansētām kultūras iestādēm, gan privātajām ēstuvēm durvis ir ciet. Iespējams, nav bijis pieprasījuma, iespējams, tā laika gaitā iegājies… Kas atliek? Šai brīdī vēl truši Elizabetes skvērā, tikai – un arī pašiem neienāca prātā, – neviens taču pat nojaust nevar, ka brūnganajās mājiņās pie lielajām olām mājo truši, jo tas nekur nav rakstīts. Un, Brīvības laukumā staigājot, pat prātā nevar ienākt, ka tie atrodas pārdesmit soļu tālāk, jo arī tas nekur nav rakstīts. Timrots teica, ka Tukumā labas ir norādes, jāpiekrīt, bet tam pretī – afišu stabi bez informācijas.

Protams, viss ir telefona internetā, mājas datorā, un pavisam labi jau pirms braukšanas uz svešu vietu būtu sagatavoties, taču – ja šādas iespēja nav? Piecus metrus no trušiem jāpaliek bez trušiem…

Protams, pēc «Te» sižetiem dažkārt nācies dzirdēt pārmetumu – kāda māka sestdienas pēcpusdienā aizlaist līdz kādai pilsētai un pateikt, ka tur nekā nav tikai tāpēc, ka tai brīdī durvis ciet – par visu tāpat nekad iebraucējs nezinās. Protams, taču jautājums allaž paliek – kam strādājam? Vai tikai sev, savai vajadzībai, savam paziņu lokam ar domu, ka paši visu zinām un ar to pietiek, vai arī raugāmies plašāk. Jādomā – allaž der izvērtēt, vai tas, ko radām, sasniedz to, kuru dēļ to darām.