Pagājušajā nedēļā Valsts kontrole nāca klajā ar saviem secinājumiem par veselības aprūpes pieejamību Latvijā, meklējot atbildi uz jautājumu – vai ambulatorā veselības aprūpes sistēma Latvijā ir pilnveidojama? Izdarītie secinājumi vietām ir sistēmai neglaimojoši, tostarp arī pašā svarīgākajā sadaļā – veselības aprūpes pieejamībā. VK norāda, ka vienotas izpratnes par to, kādai šai pieejamībai jābūt, nav ne pašvaldībām, kam tā jānodrošina, ne Veselības ministrijai, kam jāizstrādā visām pusēm saskaņoti un izpildāmi kritēriji.

Taču, jādomā, šī ziņa, ka tātad īstas pakalpojumu pieejamības nav, nevienu, īpaši jau tos, kas dzīvo laukos un kur pagastā nav ģimenes ārsta, nepārsteidza. Tieši lauku cilvēki vislabāk zina, kāds posts var rasties no slimošanas, jo tu gluži vienkārši nespēj tikt pie ārsta, pēc zālēm, pēc norīkojuma, līdz ar to atliek vien paļauties uz ātro palīdzību vai, ja blakus labs kaimiņš, uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Tā kādudien noklausījos, kā divas kundzes, izkāpušas no lauku autobusa, lēnām devās uz poliklīniku un runāja tieši par šo tēmu. Tukumā iebraukušas agrā rīta pusē, viņas mājās tikšot tikai vēlā vakarā, bet – ko lai iesāk, ja ārsts Tukumā un uz lauku ciemu vairs nebrauc? 20 gadu laikā savu ārstu laukos tā arī neesot redzējušas… Tāpēc tur, kur ārsta prakse ir, ļaudis varot dienu un nakti teikt paldies Dievam un dakterītim…

Un te nu jāšaubās, vai Valsts Kontrole, pat visiem labajiem gariem klāt stāvot, varēs mainīt sistēmu un katrā ciemā vai pagasta centrā nosēdināt ģimenes ārstu. 90. gados noteiktā reģistrēšanās pie brīvi izvēlēta ārsta cilvēkiem rokas ir sasējusi, jo daudziem pat nav iespēju pierakstīties pie cita, kas varbūt arī ņemtu pretī, bet ir gana noslogots. Ko darīt tādā situācijā, VK slēdziens atbildi nesniedz. Tiesa, atzinumā lasāms vēl kāds pārmetums ģimenes ārstiem – ka liela daļa jau vairākus gadus nespēj izpildīt kvalitātes kritērijus gan attiecībā uz mamogrāfiju un dzemdes kakla vēža skrīningu, kardiovaskulārā riska noteikšanu, bērnu vakcināciju, veselības stāvokļa novērtējumu pacientiem no 18 gadu vecuma, kā arī no jauna reģistrētiem utt. Un tā ir vēl viena sistēmas problēma – vien retajiem pacientiem veicies ar ģimenes ārstu, kas atrod laiku paaicināt kādu ilgi nebijušu, pazudušu pacientu uz izmeklējumu. Diemžēl lielais pierakstīto pacientu skaits mediķiem liedz šādu iespēju, taču tie, kas to spēj, jādomā, jau sen ir sapratuši, ka ne jau labāka procentuālā vērtējuma dēļ to dara, bet gan lai palīdzētu un lai viņa aprūpē tiešām būtu iespējami veselāki cilvēki.