”… Cik žēl, ka mēs esam tik maz, cik mēs esam,…” savulaik skandēja «Čikāgas piecīši» un arī pats šo vārdu autors Alberts Legzdiņš, jau toreiz, pirms gadiem 40-45 ar ironisku šarmu atgādinot, cik daudz iespēju mums – latviešiem – liegts tāpēc vien, ka… mūsu ir maz. Ļoti un pārāk maz. Tieši tāpēc ikviena mūsu balss, ikviena izvēle, rīcība gan toreiz, gan jo vairāk tagad – un ne tikai vēlēšanu dienā – ir īpaši svarīga un vērta. Mēs nevaram atļauties nedomāt, pastāvēt malā un nepiedalīties!

Nu nav mums nevienam aiz muguras labi trenētu un apņēmīgu rezervistu pulciņš, kas būtu gatavs stāvēt un krist par MŪSU latviešu valodu, par dzīvu MŪSU dabu, par tīru MŪSU jūru, par brīvu un labklājību dzīvi MŪSU zemē – Latvijā! Pēdējā tautas skaitīšana ir nepielūdzama – mūsu – Latvijas iedzīvotāju – skaits ir vairs tikai 1,8 miljoni, tiesības šos iedzīvotājus pārstāvēt ir vien 1,5 miljoniem. Par to, cik ļaužu no šī nācijai tik bīstami mazā skaita tiešām apzinās, kāds dārgums – sava brīva un neatkarīga valsts – mums pieder, joprojām ir līdz galam neatbildams jautājums… Labi, ar tiem, kam pēdējo gadu lielākā traģēdija ir beidzot nogāztais okupāciju slavinošais piemineklis, laikam jau arī nav jājautā. Bet intuīcija saka, ka viņu ir gana daudz. Atņemam! Par tiem, kas savu roku, kopējus labumus par savējiem veikli pārvēršot, jau kopš padomju laikiem labi ievingrinājuši, vismaz man nekādu šaubu vai ilūziju vairs nav. Skaitām nost! Bet, kā domājat, vai varam ar drošu sirdi pieskaitīt tos, kas aicina domāt vairāk par sevi, ne karu Ukrainā, un tāpēc aicina sadarboties ar šobrīd tik agresīvās kaimiņvalsts pilsoņiem, piemēram, apmaiņā pret investīcijām tirgojot iespēju te dzīvot un baudīt visas ES labumus?… Un ko domāt par to šoreiz vēlēšanu sarakstos kupli pārstāvēto pulciņu, kas, iespējams, nepietiekamās izglītības vai vispārējo zināšanu trūkuma dēļ demonstrē, var teikt, kliedzošu analfabētismu vēsturē, ekonomikā, politoloģijā, jo no tiesas ir pārliecināti, ka šobrīd dzīvojam ”apspiestībā” un ”režīmā”, un, ka naudu, kuras ir daudz, jo tā, pēc viņu domām, aug kokos, tikai vajag pareizi sadalīt!?…

Mūsu ir maz, pavisam maz, tāpēc neviens nevar stāvēt malā un noskatīties, ka mūsu dārgums – mūsu brīvā un neatkarīgā Latvijas valsts – kā smilšu sauja izslīd caur pirkstiem…

To, cik maza un saudzējama ir mūsu tolaik vēl brīvību pat sapņos neredzošā Latvija, 80. gadu sākumā Māras Zālītes vārdos savā dziesmā izdziedāja Uldis Stabulnieks. Un mēs taču dziedājām un, ticu, ka arī šobrīd daudzi dziedam līdzi! Par savu tik mīļo un lolojamo, rudens iekrāsoto un saudzējamo Latvijai, kas ir ”par mazu, lai palaistu vienu pasaules plašajos ceļos”. Solījām taču, ka nepametīsim, nelaidīsim vienu, solījām, ka celsimies un būsim kopā ar to. Ir  laiks! Ir jāceļas!…