Līdztekus klimata pārmaiņu jautājumiem viens no lielajiem Eiropas Savienības mērķiem un vienlaikus uzdevumiem dalībvalstīm jaunajā daudzgadu periodā ir arī nevienlīdzības mazināšana. Turklāt visās tās izpausmēs. Un šai ziņā – lai gana lielo plaisu dažādu sociālo slāņu un grupu vidū mūsu valstī un arī novados mazinātu –, manuprāt, daudz varētu līdzēt arī jaunais Pašvaldību likums. Ne tikai liedzot būt par deputātiem izpildvaras pārstāvjiem un atvēlot iespēju par daļu no budžeta līdzekļiem lemt vietējām kopienām, padomēm. Domāju, ka svarīga ir arī likumā paredzētā iespēja, ka dažādu sabiedrības grupu iniciatīvas domē būtu apspriežamas kā obligātas. Tad nebūtu tā, kā dažviet tagad, kad vienus 300 parakstus, pat ja tie nav savākti juridiski korekti, ieceļ teju ”svētās govs” kārtā un, uz tiem atsaucoties (sak, tauta pieprasīja), sadara brīnumu lietas, bet citus savukārt uzskata teju par nebijušiem…

Protams, ka lemšana jau tik un tā būtu izvēlēto deputātu ziņā, bet tas noteikti dotu iespēju aktīvāk savas pašvaldības dzīvē iesaistīties daudz vairāk iedzīvotāju, tas ļautu dzīvot daudz aktīvāku un arī jēgpilnāku dzīvi visai noteiktā reģiona kopienai, mums visiem. Jo citādi – ja ir kā šobrīd, kad, uz aicinājumu vērtēt un, iespējams, arī aktīvi iesaistīties, sakārtojot un uzlabojot dzīvi, apstākļus un darbus pašu pilsētā, novadā, ciemā, dzirdēsim jau tagad ielu aptaujās bieži izmantoto atrunu: ”Nu, ko tad mēs, mēs jau neko nevaram – ne izlemt, ne noteikt, ne vērtēt, jo…” Jo pietrūkst iespējas piedalīties un tikt uzklausītiem. Nav arī zināšanu, jo – nav informācijas!

Iedzīvotājiem ir jāredz, jāzina, ideālajā variantā, – arī jāsaprot, kā pašvaldība rīkojas ar tai atvēlētajiem publiskajiem, mūsu visu – nodokļu maksātāju – līdzekļiem. Jāzina, kā labā, kā un kāpēc lēmumi tiek pieņemti. Taču šajā ziņā, jāatzīst, situācija kļūst aizvien drūmāka. Neskatoties pat uz to, ka, piemēram, Tukuma dome ir apaugusi ar gūzmu sabiedrisko attiecību speciālistu, informāciju par domē notiekošo gan žurnālistiem, gan vēl jo vairāk iedzīvotājiem saņemt ir kļuvis daudz grūtāk nekā jebkad iepriekš un dažos gadījumos – tas ir arī neiespējami.

Jā, tieši šobrīd – kovidepidēmijas laikā – mēs jo īpaši redzam to milzīgo nevienlīdzības plaisu, kāda vietējās kopienās ir izveidojusies, piemēram, jauno tehnoloģiju izmantojuma un attiecīgi arī informācijas pieejamības ziņā. Laikam jau ne valsts institūcijās, ne pašvaldībās atbildīgie neko nav dzirdējuši par  Eiropas Komisija publiskotajiem pērnā gada (2020) Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa (DESI) rezultātiem, kur ziņojumā secināts: vairāk nekā pusei iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem joprojām nav digitālo pamatprasmju! Un turklāt jāņem vērā, ka nabadzības dēļ daudziem, arī tiem, kas kādos kursos vai arī skolā šīs prasmes ir apguvuši, nemaz nav iespējas izmantot tehnoloģiskās ierīces, jo to gluži vienkārši nav, tāpat kā arī nav iespēju apmaksāt interneta pakalpojumus… Protams, ka tas tagad, laikā, kad dažādo ierobežojumu un dažādu iestāžu vispārējās optimizācijas rezultātā arvien mazāk pakalpojumu ir pieejams klātienē, ir īpaši nomācoši. Jo nestrādā arī bibliotēkas, kas, manuprāt, vismaz laukos daudziem bija vai vienīgā saziņa ar pasauli – jo bibliotekārs gan palīdzēja e-pastus izlasīt, gan e-rēķinus samaksāt, e-veselības lapā analīžu rezultātus apskatīt un paveikt daudzus citus ”digitālās izaugsmes” varoņdarbus, kas citādi daudziem nemaz nebūtu iespējams. (Tāpēc vēl jo vairāk pārsteidza Tukuma domes komitejā deputātu nopietni apspriestā doma par ”bibliotēku saīsināšanu”.)

Bet ir jau šim jautājumam arī vēl cita puse… – tā, ar ko saskaramies mēs, žurnālisti: manuprāt, vietējie politiķi, Tukuma gadījumā tie, kas šobrīd valdošajā koalīcijā, nemaz negrib, lai kāds par viņu darbu uzzina un – dievs, pasarg! – kur nu vēl iesaistītos lemšanā, kaut vērojot lēmumu pieņemšanas gaitu no malas. Kas par to liecina? Atceramies taču, ka viens no pirmajiem darbiem, pārņemot varu pagājušā gada sākumā, bija lēmums par domes sēžu video tiešraižu pārtraukšanu. Un tas tika pieņemts ar visai dīvainiem pamatojumiem, piemēram, ka opozīcijas deputātus, skatoties tiešraidi un izmantojot mobilās ierīces, varētu konsultēt kādi pieredzes bagātākie partijas biedri. Vai ka domes darbinieki nestrādās, jo aizrautīgi sekos domes sēdes gaitai… Vai ka kāds iedzīvotājs, noskatījies domes sēdes tiešraidi, sociālajos tīklos kritizēs domes priekšsēdētājas sievas un arī deputātes frizūru…

Par to, ka pašvaldības, vismaz tās valdošās koalīcijas politiķi nav ieinteresētas kaut jel kādā sabiedrības iesaistē lemšanas procesos, manuprāt, liecina arī biežās ārkārtas domes sēdes, kas atbilstoši pašreizējam Pašvaldību likumam var tikt sasauktas vien trīs stundas pirms svarīgā notikuma (pērn Tukumā no 27 sēdēm – 15, šogad no četrām – jau divas). Turklāt faktiski tāda īsta pamatojuma, kas nu tik degošs lemjams, ka nevar pagaidīt pat pāris dienu līdz kārtējai sēdei, jau īsti nav bijis. Tāpēc jātic vien opozīcijas pārstāvju teiktajam, ka tas tiek darīts, lai ne tikai iedzīvotājiem liegtu iespēju pilnā apjomā notiekošo vērtēt, bet arī kolēģus turētu iespējami tālāk no iespējas lemt. Jo skaidrs jau, ka ne visi, kam dome nav pamatdarba vieta, var saorganizētie un uz domi ierasties vai kā tagad jebkurā laikā un vietā pieslēgties tiešsaistei. Nemaz nerunājot par to, ka arī ar lēmumprojektiem tādā situācijā visiem lēmējiem vienlīdz labi iepazīties nav iespējams.

Protams, ka mēs – NTZ redakcija – mēģinām šo informācijas iztrūkumu visādā ziņā kliedēt, gan ar avīzes, gan sociālo tīklu un portāla starpniecību. Strādājam daudz vairāk un intensīvāk nekā pirms krīzes, taču saskaramies ar gana daudz šķēršļiem. Piemēram, iepazīties ar lēmumprojektiem nevaram ne mēs, ne iedzīvotāji, ne arī pat atsevišķos gadījumos opozīcijas deputāti. Ārkārtēju pretestību izbaudījām tad, kad par saviem līdzekļiem, algojot video operatoru un iegādājoties atbilstošu tehniku, sākām nodrošināt domes sēžu tiešraides. Tika meklēti dažādi iegansti, lai tās nepieļautu. Tā katru reizi mūsu žurnālistei tika pieprasīta redakcijas pilnvara, tad pieprasīts mainīt tās tekstu, precizēt to – lai būtu īpaša norāde, ka filmēšana tiek veikta žurnālistikas vajadzībām. Pēc kādas reizes, kad pēkšņi atkal tika pieprasīta pilnvara un nebiju redakcijā uz vietas, bet parakstījos kā nu varēju uz ielas, momentāni sekoja domes priekšsēdētāja parakstīts iesniegums Valsts policijai par to, ka esmu viltojusi savu parakstu uz redakcijas pilnvarojuma…

Jā, nebūtu slikti, ja jaunā Pašvaldības likuma gars arī ”uz vietām” – novados – atgādinātu Satversmes noteikto, ka vara Latvijas Republikā pieder Latvijas tautai. Un, lai šo varu realizētu, tautas rīcība jābūt teju visai informācijai, kas ir pašvaldības, tās politiskās un administratīvās varas rīcībā, jo īpaši tai, kas skar publiskās naudas izlietojumu. Skaidrībai jābūt par katru darbinieku, līgumu, par katru eiro un centu!