Zinu: ne saukts, ne gaidīts reiz pienāks arī tas laiks, kad savu bērnību atcerēšos daudz labāk par aizvakardienu, kad sīki un smalki varēšu atstāstīt savu pirmo randiņu ar puisi, bet ikdienas darāmos darbus, kas piemirsušies, lūkošu piezīmju kalendāriņā… Iespējams, ka šis "senums" jau tagad pietuvojies ciešāk, nekā pati to uztveru. Un varbūt tieši tāpēc gribas vēlreiz atskatīties desmit gadus senā (nesenā?) pagātnē – «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» tapšanas laikā…
Gribas atcerēties nu jau tik pierastā un iecienītā laikraksta pirmā numura iznākšanas dienu, atcerēties, kā kolēģi – Liene Akmens, Rūta Fjodorova, Vents Dubrovskis – iesākumā parakstījās kā redaktoru vietas izpildītāji, jo neviens nevarēja prognozēt mūsu "revolucionārisma" ideju turpmāko gaitu un sekas… Gribas atcerēties, kā visi kopā uzklausījām lasītāju apsveikumus un atbalsta apliecinājumus. Te vietā atcerēties aukstās, neapkurinātās telpas, kurās toreiz ievācāmies (Kas to būtu domājis, ka reiz tur būs tik jauka mājvieta Invalīdu dienas centram!), un to, kā sildījāmies, dzerot karstu tēju (daudz jau gan to darīt nedrīkstēja, jo… telpās nebija tualetes), un kā ar pateicību pieņēmām lasītāju aizdotos elektriskos sildītājus, no sirds dāvinātos citrusaugļus – "vitamīniem un cīņai pret gripu"…
Šajos desmit gados ir tik daudz atmiņu par notikumiem, par piedzīvoto, un, pats galvenais, ir biji9s daudz mīļu kolēģu, ar kuriem kopā strādāts ilgāku vai īsāku laika sprīdi: Diānu Kalniņu, Ingu Priedi, Ilzi Dravnieci, Andri Lapiņu, Maldu Jansoni, Aleksandru Skrauci, Gunti Zariņu; jā, arī ar apkopēju Rasmu Reini, kura toreizējos nenormālajos apstākļos centās uzturēt tīrības un kārtības saliņu… Tādas jau ir jubilejas, kad var pakavēties atmiņās par kopā pārdzīvoto, pasacīt paldies ikvienam – arī lasītājiem, esošajiem un bijušajiem tukumniekiem, novada un pārnovadu ļaudīm, atbalstītājiem, aprakstu varoņiem, dažādu nozaru speciālistiem, intervējamajām personām. Paldies visiem, kas šajos gados sastapti un iepazīti!