Centrālā statistikas pārvalde nule kā nākusi klājā ar savu kārtējo ziņojumu par nabadzību – lai arī šis verdikts vēsta par situāciju 2013. gadā, kad nabadzības riskam vai sociālai atstumtībai pakļauti 645 000 jeb 32,7% Latvijas iedzīvotāju, jādomā, ka šodien nekas daudz nav mainījies. Vienīgi iedzīvotāju skaits palicis par vairākiem simtiem mazāks…

Tas, protams, ikvienam liek uzdot jautājumu, kas tad jādara, lai valsts reiz spētu palīdzēt vismaz tiem, kam klājas visgrūtāk? Un šie cilvēki ir zināmi – kā norāda pētnieki, vislielākais nabadzības risks skar vientuļniekus – gan vientuļos pensionārus, gan tos, kas bērnus audzina vieni. Turklāt statistiķu izdarītie secinājumi pavisam noteikti apgāž ierēdņu un reizēm arī pašvaldību darbinieku izplatītos stāstus par daudzajām valsts un pašvaldību atbalsta programmām un liek domāt, ka par tām šie vecāki un vientuļie pensionāri vai nu nezina, vai arī ir vēl kāds lielāks siets, kam šie – galējā nabadzībā nonākušie – vienalga izkrīt cauri. Un, ņemot vērā, ka mūsu valstī sociālo palīdzību parasti piešķir tam, kas prasa, tad tas, kam nabadzība šķiet negods, par kuru labāk skaļi nerunāt, tā arī paliek bez palīdzības. Tāpēc vienīgais veids, uz ko liela daļa Latvijas paļaujas, ir ziedot.lv un citi fondi. Bēdīgi, bet fakts.

Kas tad ir nabags? Tas, kurš mēnesī saņem 260 eiro un mazāk. Kā ziedot.lv izrēķinājis – 27 389 vecuma pensijas saņēmēju Latvijā ir spiesti iztikt tikai ar minimālo pensiju, kas nepārsniedz 142,29 eiro, bet pavisam trūkumā ir 122 000 sirmgalvju. Nemaz nerunājot par mammām, kam bērna pabalsts ir pārdesmit eiro, bērns ir mazs un darba nav…

Un kāds tad ir Latvijas cilvēka ”dzīves grozs”, lai viņš vismaz neskaitītos trūcīgs? Statistiķu ieskatā no nabadzības izkūlies cilvēks spēj samaksāt par komunālo pakalpojumu rēķiniem, uzturēt mājokli siltu, segt neparedzētus izdevumus, katru otro dienu baudīt veģetāru maltīti, vai arī maltīti no gaļas vai zivīm, viņš var atļauties pavadīt brīvdienu nedēļu ārpus mājas; viņam ir vieglais auto, veļas mazgājamā mašīna, krāsu televizors, telefons… Ja par šīm vidusmēra cilvēka iespējām jums vienalga gribas pasmaidīt, varam nomierināt – daudzi no mums daudz ko nevar atļauties, bet, kad saņemamies, spējam arī citiem palīdzēt.