Jau piektdien ziņu portāli, radio, televīzija ziņoja par dramatiskiem plūdiem Latgalē. Kaut gan daudzviet pie mums, Kurzemē un Zemgalē, lietus tika gaidīt gaidīts, tomēr visi mākoņi aizgāja garām un pastrādāja posta darbus Latgalē un Vidzemē. Tīri cilvēcīgi gribas atvieglojumā nopūsties – sak, labi, ka mums pagāja garām… Vēl jāsaka, ka tā ir arī laime nelaimē, jo, kā ziņo laikraksti, cilvēki tomēr plūdos Latgalē un Vidzemē nav cietuši.

Tomēr ar lieliem zaudējumiem nāksies rēķināties: lopbarības ruļļi aizpeldējuši, izmirkuši, lauki applūduši, raža zem ūdens un, pat ja ūdens atkāpsies, uz lauka uzbraukt vai piebraukt pie lauka nebūs iespējams, jo daudzviet arī ceļi izskaloti un padarīti neizbraucami… Ziņu portālos ievietotās fotogrāfijas rāda dramatisks ainas. Cietuši ir visi: gan lielie saimnieki, gan mazie zemnieki. Lielsaimniekiem ir līgumi par graudu piegādi, kredītsaistības, kas nu dzīs saimniekus izmisumā, savukārt mazajiem zemniekiem izdzīvošanai svarīga ir gan aizpeldējusī vai sabojātā lopbarība, gan piemājas dārziņā izaugušie kartupeļi. It kā sīkums, bet laukos, ja nekā cita nav, tad kartupeļi noderēs vienmēr.

Uzreiz, sestdien, posta vietu apskatījis vien satiksmes ministrs Uldis Augulis un zemkopības Jānis Dūklavs. Pārējie –  vides aizsardzības un reģionālas attīstības lietu ministrs Kaspars Gerhards, ministru prezidents Māris Kučinskis atrada par iespējamu cietušo reģionu apmeklēt tikai pēc trim dienām – 28. augustā. Jābrīnās par to, ka  tiek vēl  diskutēts, vai šādā gadījumā nepieciešams ieviest ārkārtas stāvokli, vai tomēr ne. Un kas zina, cik ilgs laiks paies, kamēr politiķi pieņems kādu atbildīgu lēmumu…

Var jau diskutēt par to, ka ceļu caurtekas būvētas padomju laika, ka nebija iztīrītas, ka meliorācijas sistēmas nekoptas, netīrītas, ka zemnieki laukus nav apdrošinājuši utt. Tomēr jārēķinās, ka dabas stihijas var notikt jebkurā vietā un piemeklēt jebkuru no mums. Latgales mācība, protams, vērā ņemama. Bet plūdos cietušajiem palīdzība nepieciešama tik un tā. Daudzviet – nevis kaut kad vai tūlīt, bet uzreiz un tagad. Un lai arī kādu palīdzību valdība sniegs, tā vien šķiet, ka šoreiz palīdzību ar lopbarību, sēklu u.c. caur lauksaimnieku organizācijām, kuras mums ir gana stipras, mazajiem zemniekiem vai tiem, kuri ražo tikai pašpatēriņam, varētu sniegt arī Kurzemes un Zemgales zemnieki, kurus šāda postoša nelaime nav piemeklējusi. Taisnība taču ir tautas gudrībā: dots devējam atdodas.