Ja pareizi atceros, tad šis sauklis latviešiem pazīstams jau izsenis. To gadsimtu gaitā iedzīvinājusi un folklorizējusi mūsu tautas atbildīgākā, gudrākā, izlēmīgākā daļa! Un, ja to vēl reizumis dzirdam arī mūsdienās, tad tas nozīmē tikai vienu: ir Latvijā vēl gudras galvas, stingri mugurkauli, darba mīlestība, tīra sirdsapziņa un vēlme pašiem veidot savu – gan personisko, gan ģimenes, gan arī valsts un visas tautas likteni.
Šajā – 10. Saeimas vēlēšanu – dienā, kad uz nākamajiem četriem gadiem savu dzīvi (drošību, pārticību, veselību un daudzas citas svarīgas lietas) atkal nododam jaunu pārstāvju rokās, arī mums būtu jāseko šim sauklim! Un tas nozīmē – neatmetam visam ar roku: sak, visi viņi vienādi; nevienu nepazīstu, tāpēc nevienam neuzticos; tik un tā nekas nemainīsies… Dzīvojot ar šādu nostāju, jau rīt – 3. oktobrī, varēsim savos "virtuves parlamentos" turpināt sūkstīties, cik viss ir slikti, cik veci "vēži" (blēži?) atkal sarāpušies "kulītēs"…
Protams, netrūkst darboņu, kas to tik vien gaida! To vēlas visi, kas Latviju noveduši līdz pazemojošajai lūdzējas lomai, latviešus – līdz vergu statusam svešzemju laukos un rūpniecības uzņēmumos. Viņi – šie "kurmju dīdītāji", “kampēji", “gāzētāji" , “trekno gadu" solītāji – lieliski zina, ka tā nevar turpināties mūžīgi. Taču viņu interesēs ir noturēties! Noturēties, cik vien ilgi iespējams (Vismaz – līdz ES "naudas pumpīša" izsīkumam…)!
Lai piepildītos mūsu ikviena visdabiskākās un arī viskarstākās vēlēšanās (būt pasaulē cienītas, neatkarīgas valsts pilsonim; dzīvot pārtikušu dzīvi sakārtotā vidē – ar pārliecību, ka valsts nevienu nepametīs slimībā vai citā nelaimē; būt kopā ar saviem mīļajiem, kuriem patlaban nākas svešās zemēs sūri pelnīt dienišķo maizi…), mēs šodien nedrīkstam palikt mājās. Mums jāpauž savi pilsoniskie uzskati un pamatotās prasības.
Nekā nedarīšana, nepiedalīšanās nav protests – tā ir bezatbildība savas un savu bērnu nākotnes priekšā. Šodienai ir jākļūst par atskaites punktu: ko esam darījuši un darām patlaban, lai rītdiena būtu labāka.
Tātad – "Sacīts – darīts!" Mēs ejam, balsojam, ceram un ticam. Vispirms jau – paši sev.