Jau tobrīd, kad avīzē uzrakstījām, ka Tukuma novada dome pirms pārcelšanās uz jaunām telpām Talsu ielā 4 gatavojas visu ēku kosmētiski remontēt, uzklausījām dažādus lasītāju viedokļus.

Tobrīd vēl nebija zināms, cik daudz naudas tam tiks tērēts, tagad zinām, ka tie ir teju 100 000 lati. Ļaužu viedokļi svārstījās no ironijas pilniem – sak, dome droši vien tik ļoti vēlas izkvēpināt padomes smaku, ka izlēmusi kabinetus remontēt par katru cenu, lai gan labi zināms, ka iepriekš te bijis labu labais remonts; – līdz pat tādiem, ka domei treknie gadi vēl nav beigušies, ja reiz šādu naudas summu vienā rāvienā iegulda remontā. Turklāt tādā vietā, kas nebūt nav "degošajā desmitniekā". Gluži otrādi, kā noprotams, drīzāk tas viss tagad tiks darīts pašu domnieku ērtību labad, nevis spiedošas dzīves nepieciešamības dēļ, jo neba akmens laikmeta apstākļos šai ēkā iepriekš strādāts.
Ļaužu izteikumi vedināja domāt vēl par kaut ko citu. Piemēram, par to, kā pašvaldība tērē savu naudu un kuras vajadzības liek priekšplānā – pilsētas vai lauku? Cik zināms, šī remontam atvēlētā nauda nenāk no budžeta, bet gan palikusi pūrā no rajona padomes. Varbūt kādreizējā rajonā, laukos, nevis pilsētā tad tā arī būtu jāiegulda? Jautājums tikai – vai par lauku vajadzībām zināms un vai tur ielikt naudu būs pareizais tonis? Zinu, ka šai sakarā pieminēt samazinātā valsts finansējuma dēļ trūkumā nonākušās lauku skolas būtu tas pats, kas ieliet eļļu ugunī. Bet varbūt šī nu būtu tā nauda, kuru ieguldīt skolās, lai tās saglabātu. Rajona nauda rajona skolām. Jā, uzturēšanai atvēlētā nauda parasti tiek dēvēta arī par apēsto – tātad bez paliekošas vērtības zudībā gājušu naudu, bet arī remontam nav vērtības, ja, kā šajā gadījumā – nāk cits saimnieks, kuram patīk citas krāsas…
Zīmīgi, ka tieši tikpat naudas, cik šai remontā ieguldāmās, būtu vajadzīgs, lai Praviņu skolu veselu gadu uzturētu. Un gada laikā daudz kas – lietas, vietas un cilvēki – var mainīties…