Šoruden aizsaulē aizgājušais bijušais Krievijas premjerministrs Viktors Černomirdins ar savu anekdotisko izteikumu: "Gribējām, kā labāk, sanāca – kā vienmēr," iegājis ne vien savas valsts vēsturē. Teiciens folklorizējies arī Latvijā. Un – turpina folklorizēties! Jo – visi taču grib, lai būtu labāk. Visi dara, ko var. Kad Ušakovs, "sevi cienīdams", parakstījās par krievu valodu kā otro valsts valodu, viņš neiedziļinājās procesos. Neapsvēra, kas notiks ar sabiedrisko domu, ar vēlētāju elektorātu galvaspilsētā pirms nākamajām – pašvaldību, vēlēšanām… Nu viņa partijas (un domu) biedram Urbanovičam, pēc tikko notikušā referenduma priecīgi berzējot rociņas, sak, "miers Latvijā ir beidzies", smaidiņš pamazām pārvēršas bažīgā šaubu grimasē: gluži tādus nemierus, kādi patlaban notiek Maskavā, Rīgā negribētos piedzīvot. Un, manuprāt, ne tikai viņam – nevienam krievam to negribētos! Ne krievam, ne latvietim, ne ebrejam, ne romam, ne polim… Ne tur, ne šeit, ne citur pasaulē.
Jāpiekrīt analītiski domājošajiem cilvēkiem, kas teic: sadalot politiku "par latviešiem" un "par krieviem", vislielākie "nopelni" pienākas… Valdim Zatleram. Tieši viņam ienāca prātā nākt klajā ar ultimātu par to, ka Saskaņas centram jābūt valdībā! Un tieši viņu "velns aiz mēles raustīja" pieminēt tankus savas pārliecības aizstāvēšanai, kad būtu bijis jāaizstāv galvenā ideja – par visu mūsu kopīgo zemi, kopīgajām mājām – plaukstošu Latviju! Jo patiesībā jau mums, šajā zemē dzīvojošajiem, ir gluži vienalga, kādā valodā kaimiņš labrītu padod un veiksmes novēl. Galvenais, lai tas ir patiesi un no sirds!
Manuprāt, jaunākais "sanācakāvienmēr" piemērs nupat "pasprucis" mūsu valsts pašreizējam prezidentam Andrim Bērziņam, kad viņš izteicies: "Es personiski nesaskatu jēgu piedalīties šajā (Par krievu valodu kā otro valsts valodu. – Aut.) referendumā, jo tas paredz jautājumu par citas valodas atzīšanu par valsts valodu." Ja jau valsts prezidents nesaskata jēgu, tad… Jā, ko tad tautai darīt?! Nav jau noslēpums, ka daļa mūsu pilsoņu ir apolitiska, mazizglītota, degradējusies, bez savas pilsoniskās stājas, bez savas pārliecības, domām un uzskatiem… Un tad var gadīties, ka latvieši atkal būs tie mazaktīvie, tie, kam "viss pie kājas" – ne vien politika, valsts un tauta, bet pat pašu nākotne!