Mainās apstākļi, mainās sabiedrība. Tautā klīst anekdote par to, ka kāds centīgi – vismaz divreiz nedēļā – mācoties iepirkties divām nedēļām uz priekšu: sak, lai nav daudz pa veikaliem jāstaigā. Tas ir gandrīz par mani! „Gandrīz” tāpēc, ka nu jau protu iepirkties tikai vienu reizi nedēļā – kad pietrūkst maizes, krējuma, augļu. Ne griķu, ne tualetes papīra uzkrājumus arī, jāatzīstas godīgi, neesmu izveidojusi…

Visdīvainākā, man bija pirmā socializācijas reize, kad sastapos ar nepilnīgi vai nepareizi informētiem pārdevējiem. Tas bija tuvākajā piemājas mazveikaliņā, kad iegāju, lai nopirktu sadzīves sīkumus. Pārkāpjot slieksni, saņēmu psiholoģisku „auksto dušu”: viena no divām pārdevējām tūdaļ strupi pajautāja, vai, esmu ienākusi pēc kaut kā konkrēta. Ja ne, tad man esot tūlīt jāiet mājās un tur arī jāpaliek – nekādu pastaigu pa ielām! Cilvēki esot tik neapzinīgi… (Pārsteigta nomurmināju, ka man ir konkrēta vajadzība, un man atļāva nopirkt gan tualetes papīru, gan trauku mazgāšanas līdzekļus).

Tagad, jau vairākas nedēļas krājoties un veidojoties socializācijas pieredzei jaunajos apstākļos, esmu sapratusi, ka toreiz bija gadījies sastapt vienkārši panikas pārņemtu pārdevēju: tagad Tukumā darbojas galvenokārt lielveikali, kuros rastas iespējas nodrošināt ar cimdiem un dezinfekcijas līdzekļiem pircējus, gan ar aizsargaizslietņiem – pārdevējus, lai sargātu viņus un viņu ģimenes, un arī mūs, protams. Vienīgais, kā joprojām pietrūkst, ir pircēju, apzinīgums: vieni ignorē  roku dezinficēšanu un vienreizējās lietošanas, citiem dzeltenmelnā līmlente uz grīdas pie kasēm nav nekāds šķērslis. Un kur tad vēl rakņāšanās banānu kastēs, mandarīnu spaidīšana, redīsu buntīšu simtreizēja pārcilāšana – senie vaļasprieki, kā novērots, joprojām nebeidzas! Jāteic lielumlielo paldies tirdzniecības darbiniekiem par to, ka turpat, lielveikalos, ceptā maize, cepumi un smalkmaizītes vairs nav „plikas” plauktos un vitrīnās: prece rūpīgi salikta pa maisiņiem, un tām kundzītēm, kas, savas sejas ļaunīgi saverkšķījušas, knaibīja neaizsargāto produkciju, vēl viens vaļasprieks iet secen. Arī tirdzniecības vietās apgūstam gan sanitārās normas, gan pieklājību, pacietību, līdzjūtību un vēl joprojām pasvešo vārdu – tolerance.

Vēl viens pašizolācijas veids, kurš pietiekami daudziem līdz šim šķitis mazsvarīgs, ir uz nenoteiktu laiku atliekamā ceļošana. Protama lieta, ka neviens gudrs cilvēks apceļot svešas zemes šobrīd tat nesapņo, taču… tepat ir Latvija. Mūsu pašu dzimtā zemīte, kuru tik daudzi sakās neredzējuši vai sen neredzējuši. Tātad – jāpagūst no jauna! Un tad nu sākas: cilvēku pūļi Ķemeru tīrelī, Kaņiera niedrājos, Saulkrastos pie jūras… Kurš te domā par atstatumu citam no cita: tādu nav ne pludmalēs pie jūras, ne uz laipām tīrelī, un arī no automašīnām izveļas saspiestībā saburzītie, tuvinieki, radi un draugi. Par kādu pašizolēšanos te var būt runa?! Tāpēc – būsim prātīgi un pagaidīsim, kad Coronavīrus mums atļaus atkal būt brīviem. Mācīsimies mainīties uz pozitīvo pusi. Neviens nav sacījis, ka tas būs viegli, taču tam ir visaugstākā – mūsu katra un visas tautas dzīvības cena.