Tas, ka laiks paskrien gluži vai vēja spārniem, ir ne vien vecs un maķenīt novazāts teiciens, bet arī mūsdienu trakajā informācijas plūsmā aizvien skaudrāk jūtams fakts. Mēs ar to saskaramies, plānojot darāmos darbus, un šausmās saķeram galvu, ka tūlīt tūlīt kaut kam pienāks kārtējais termiņš, bet tikko taču tas likās vēl tik tālu!… Mēs to saprotam, arī gadskārtu svētkus svinot: rau, tikko bija Lieldienas, nu pie durvīm jau Jāņi, un tad jau naktis atkal kļūst garākas, un cik tur vairs – Ziemassvētki drīz klāt. Mēs to piedzīvojam ikreiz, kad ilgi un cītīgi gatavojamies kādam lielam notikumam – svētkiem, pasākumiem, jubilejām, salidojumiem, un dziļi sirdī jūtam, ka nemaz tā īsti negribam, lai tas, sengaidītais un rūpīgi gatavotais, pienāktu. Jo tas atnāks un pazibēs, aizvirpuļos, nepārvarama spēka aizrauts, un kļūs par pagātni, ko nekad vairs neatgriezt, kļūs par atmiņām, kuru spilgtums bālēs ar katru laika loku, līdz pazudīs kaut kur, pelēcīgajā pagājušo laiku nebūtībā. Tad kādu dienu savā nemitīgi promslīdošajā realitātē šķirstīsim foto albumus – divdimensiju vai digitālajos – un mēģināsim atdzīvināt pagātnes mirkļus, saprotot, ka arī šis brīdis kļūs (nē, jau kļuvis) par pagātni, tad nākamais un nākamais, līdz… Nu, paši ziniet, ar ko tas beigsies, un no kā vēl neviens nav izvairījies 🙂 Vēl viens lielais notikums, kurš nāk un nāk, un šķietami vēl kaut kur aiz trejdeviņiem kalniem, vēl tālu tālu, bet tad… “Memento mori”, jā… Ak, šie dziļdomīgie senie latīņi ar saviem spārnotajiem teicieniem!

Tikko aizvadīts kārtējais skolas izlaidums. Ziedi jau vīst klasēs, gaiteņos un vāzēs, mūzikas skaņu vibrācijas pagaisušas, sviedri nožuvuši un aizskaloti, ballītē sadancotās tulznas uz kāju pirkstiem vēl mazdrusciņ sūrst, bet arī tas drīz pāries. Tikšanās ar klases biedriem, smiekli un joki vēl iznirst no neironu mudžekļiem, redzes un dzirdes centrus kairinot un zīmējot fantomu tēlus, kas liek gan smaidīt, gan skumt. Jā, bija jautri, būs ko atcerēties. Bet… Eh, kā tie gadi skrien! Kūleņojot un brāžoties pa ceturtās dimensijas gaiteņiem, aizvien vairāk švīku un rētu sejā. Dažu labu lielā inkvizitora Laika rats tā izmalis, ka grūti pat atpazīt. Mēs skatāmies cits uz citu un meklējam atpazīstamus vaibstus. Daži saka: “Hei! Tas tiešām esi tu? Gandrīz neatpazinu!” Bet dažs paiet garām, tā arī neatpazinis.

Un tad mēs, tādas dzīves paburzītas bites, uz īsu brīdi savā stropā ielidojušas, klīstam pa vecajiem gaiteņiem, kas slēpjas zem jaunu krāsu maskām, ejam pa klasēm un meklējam, vai nav kaut kur, šai dimensiju virpuļos vēl palicis kas no “mūsu laikiem”, vai nav palicis, pažēlots kas tāds, uz ko paskatoties, var teikt: “Eu! Vai tu re! Šis skapis taču ir tas pats, kas toreiz! Un tas pārkrāsotais sols pagrabstāvā. Tu taču atceries, vai ne?” Tad ir tik patīkami apzināties, ka visas mūsu atmiņas nav vis kaut kāda daudzdimensiju hologramma, mūsu smadzeņu dzemdināta vīzija. Tātad mēs te patiešām bijām, te mēs sēdējām, te kaktā stāvējām, priecājāmies un bēdājāmies. Tas bija reāli, un – lūk! – šis vecais mēbeles gabals tam ir lietiskais pierādījums… Mēs mazdrusciņ paraizējamies, ka vēl pēc pieciem gadiem kāds būs šos pierādījumus aizvācis un nežēlīgi utilizējis, vairs neatstājot nekā taustāma, un, lejā kāpjot, novēršam skatus no tukšas un tumšas klases telpas ar plāksnīti uz durvīm, kas aicina tās bites, kas no sava stropa izlidojušas pirms gadiem septiņdesmit. Saklātais, ar ziediem greznotais galds ir tukšs – ne saldumu, ne uzkodu, ne vīna, un neviens nav nospiedis gaismas slēdzi pie atvērtajām durvīm.

Un tad mēs beidzot tik skaidri un patiesi saprotam, ko patiesībā nozīmē tas senais latīņu teiciens, ka gribas pa galvu, pa kaklu mesties iekšā tai jautrajā bišu spietā, delverēties, plosīties un darīt blēņas, doties uz veco skolas aktu zāli, lai izdejotos, izdziedātos, iztrakotos, ar pilnu krūti izbaudītu savu kopā būšanu, ar pateicību izdzīvotu ik mirkli, kad esam šeit. Izbaudīt un izdzīvot ik mirkli, jo viss pārējais ir tikai ilūzija. Pieminēt un saprast, ka dzīvojam tagadnē, jo nekā cita jau mums nav. Vai gan tas nav pats svarīgākais?!