Līdz šim neesmu uzdrīkstējusies rakstīt pārdomas par izglītības problēmām un skolām, jo uzskatīju, ka šajā jomā man pietrūkst zināšanu. Tomēr pirms pāris nedēļām noskatoties «Aizliegtā paņēmiena» tēmu «Obligātie otrgadnieki», nācās daudz ko padomāt un radās arī viedoklis.

Uz dzirdētā un redzētā fona ar siltām jūtām atceros savu pirmo skolu, kur klasē bijām vairāk nekā 30 skolēni. Atceros, kā skolotāji ļoti apzinīgi strādāja un centās rūpēties par to, lai mēs visi apgūtu uzdoto vielu. Jebkuru dienu pēc stundām varējām apmeklēt pagarinātās dienas grupu, kur sagatavojām mājas darbus. Ja ko nesapratām, grupai bija skolotājs, kurš paskaidroja, iemācīja. Protams, visi nebijām teicamnieki, bet nesekmīgo, kuri nespēja apgūt vielu, kuri nenokārtoja pamatskolas eksāmenus bija nesalīdzināmi mazāk. Un es aizvien esmu brīnījusies, kā var būt tā, ka klasē ir tikai padsmit skolēnu un viņu vidū ir tādi, kurus skolotāji nespēj ieinteresēt mācību procesā? Protams, var būt tādi skolēni, kuriem nepieciešamas speciālas programmas, bet tad jāvaicā, kur viņu radies tik ļoti daudz?  Šķiet, tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc pašlaik visai populāri kļuvuši privātskolotāji, pie kuriem skolēni pēc stundām dodas mācīties. Jāteic paldies, ka ir šāda iespēja, bet ko darīt, ja vecāki nespēj samaksāt par privātstundām? Varbūt tieši tas ir iemesls, kāpēc ik gadu gandrīz tūkstotis skolēnu nespēj pabeigt pamatskolu nenokārtotu eksāmenu dēļ? Necilo, lai neteiktu vairāk, izglītības līmeni papildina arī 2322 skolēni, kuriem ir ārsta atbrīvojums no eksāmeniem. Vai tiešām esam tik slima sabiedrība vai arī ārsta izziņa ir dokuments, kas legalizē iespēju neapgūt pat 10% no mācību vielas matemātikā?!

Aizvien esmu priecājusies par labiem skolu reitingiem un sasniegumiem. Bet «Aizliegtais paņēmiens» atkal lika aizdomāties, kā ir patiesībā – iznāk, ka Rīgas Reinholda Šmelinga vidusskola, kas reitingos ir gandrīz vai tā zemākā, patiesībā savā būtībā ir visaugstāk vērtējama gan cilvēciskās attieksmes ziņā, gan arī tāpēc, ka, kā teica šīs skolas direktors Jānis Japiņš, ir gatava nepārtraukti labot pedagoģisko brāķi. Un te es neko negribētu pārmest skolām (ja nu vienīgi to, ka laikā nesaskatīja problēmu, kāpēc skolēns neapgūst mācību vielu), kuras visādos veidos cenšas izvairīties no skolēna, kuram otru gadu nākas mācīties pamatskolas pēdējā klasē, jo skolas izjūtot spiedienu no Izglītības ministrijas puses, krītas arī reitings, kas katrai skolai ir tik svarīgs… bet ir daudzas lietas, par kurām atliek vien pabrīnīties. Piemēram, nu kā var būt tā, ka par sekmīgu uzskata skolēnu, kurš apguvis tikai 10% no matemātikas mācību vielas?! Tagad prasības būšot augstākas – 15%. Arī tas, nav pārāk daudz…

Manuprāt, diskutējams ir arī jautājums par to, ka skolēniem tagad liegts kārtot pārbaudes darbus otrreiz. Tas nozīmē, ka zūd vēlme censties, apgūt vielu labāk un mēģināt vēlreiz… Vai tas būtu jāpieskaita pie ieguvumiem? Un, kā izrādās, Izglītības ministrijā nemaz nezina, cik pavisam Latvijā ir jaunu cilvēku, kuriem nav pamatizglītības? Diezgan šokējoši…

Uz kādu nākotni tad ejam? Kāds ir ministrijas uzdevums un sūtība? Ļoti mulsinošs raidījumā bija arī Pašvaldību Savienības pārstāves Ināras Dundures teiktais, ka skolēnus, kuri nav nokārtojuši pamatskolas eksāmenus, varētu sūtīt uz profesionālām skolām. Nudien nespēju iedomāties, kā, piemēram, būvniecībā varētu būt profesionālis, kuram ir problēmas ar matemātiku? Arī lauksaimniecības mehanizācijā, automehāniķos, laukkopībā, dārzkopībā, grāmatvedībā, komerczinībās, programmēšanā, loģistikā un vēl citās nozarēs, ko piedāvā apgūt profesionālās skolas, ir nepieciešami darbinieki ar zināšanām, kuriem ir pamatizglītība un paralēli specialitātei viņi apgūst arī vidējo izglītību…  Gadi pagājuši, ierēdņi un izglītības ministri mainījušies, nepārtraukti notikušas dažādas reformas, bet, piedodiet par atklātību, nav pārliecības, ka tās būtu nesušas kādu reālu labumu, kā vien tikai to, ka no malas izskatās rosība, visi nenogurstoši kaut ko reformē, bet…

Bet kāds tad ir patiesais izglītības līmenis valstī, kas ir pamats, lai cilvēks tiktu novērtēts darba tirgū, lai celtos valsts un mūsu visu labklājība?…