Šodien – Starptautiskā Bērnu aizsardzības diena. Tā vietā, lai nogurdinātu lasītājus ar šīs atzīmdienas tapšanas vēsturi un nozīmes izvērtējumu, izvēlējos piedāvāt ko neparastāku: tikai vienu šo dienu gadā – vismaz ar sirdi un prātu, vismaz domās un iztēlē! – izdzīvot tā, it kā katrs no mums būtu Bērns…
Tātad – sākam!
Sperot pirmos nedrošos solīšus, sametas mazās kājeles, un tūdaļ pretī pastiepjas sargājošās māmiņas, tēta vai vecmāmuļas rokas… (Kur tētis palika vēlāk, pēc tam?) Mēs augam, un jau esam redzējuši, kā multeņu un arī pieaugušo filmu pasaulē šauj, spridzina, dedzina, sit… Bet vēl nezinājām, ka tas var notikt arī skolā, pagalmā, uz ielas… Jā, un arī kaimiņos vai pašu ģimenē! Vienkārši tāpat. Tikai tāpēc, ka kādam pēkšņi radušās dusmas, un cilvēks nav mācīts, kā ar tām citādi tikt galā. (Bērns šajā sociālo problēmu ķēdē izrādījies visvājākais posms? Un garāmejošais pieaugušais – tik bailīgs vai vienaldzīgs, ka nespēj aizstāvēt Bērnu?!)
Kad esam iemācījušies lasīt, apguvuši jaunākās tehnoloģijas, pār mums kā lavīna gāžas lielās, vēl neizzinātās pasaules informācijas neapturamā gūzma (Kurš būs tas, kas iemācīs izvēlēties tīrākās straumes un avotus, neļaujot pieduļķot prātu un dvēseli? Vai tie, kas paši negāciju, mulsuma, neapmierinātības vai peļņaskāres pilni?)
Kad šī izdomātā "Pārvērtību diena" tuvojas novakarei, pamazām un nemanot esam kļuvuši jau gandrīz, gandrīz pavisam pieauguši… Vēl tikai profesija jāizvēlas. Augstskola jāpabeidz. Sava ģimene jāizveido… (Cik šajā izaugsmē ir mūsu pašu vēlmju, gribas un iespēju, cik – vecāku ambīciju? Vai – gluži otrādi – bezatbildīgas un absolūtas vienaldzības?) Un tā – "pamazām un nemanot" – ar savu redakcijas sleju laikam esmu "iebraukusi auzās"…
Lai nu kā, es tomēr ceru, ka vismaz uz brīdi esam ar paškritisku aci uz sevi, uz savu iekšējo Bērnu, paskatījušies no malas. Un – varbūt – izdarījuši pa kādam secinājumam vai atklājumam, kā šo dzīvi padarīt gaišāku un labāku. Ja ne sev, tad vismaz nākamajām paaudzēm. Jo, kamēr pasaulē dzimst bērni, mūžīga ir arī Cerība, un mēs – tās sargi!