Kopš Zolitūdes traģēdijas jau pagājis labs laika sprīdis. Un šķiet, ka iestājies tāds kā atslābums: aizmirstam par nelaimēm un ļaujamies ikdienas steigai. Aizvien mazāk uzmanības drošības jautājumiem tiek pievērsts masu informācijas līdzekļos, jo rakstīt un stāstīt jau var tikai par to, kas notiek. Bet, ja nekādas skaļākas pārbaudes nenotiek, par tām nerunā un neraksta. Un, ja arī par kaut ko uzraksta vai cenšas ko skaidrot, visbiežāk nodomājam: ai,  uz mani tas neattiecas, ar mani tā nekad nenotiks!…  Līdz jaunai ziņai. Šoreiz par traģēdiju Krievijas pilsētā Kemerovā, kur ugunsgrēkā veikalā gāja bojā vairāk nekā 60 cilvēki, galvenokārt – bērni.

Un atkal rosība arī pie mums, Latvijā. Vairākās sabiedriskās vietās un iestādēs tika veiktas ugunsdrošības pārbaudes, pārbaudes, vai cilvēkiem ir iespēja nelaimes gadījuma laikā evakuēties un izglābties. Un izrādās, ka kāda ēkā evakuācijas kāpnes aizkrautas ar mēbelēm, citā evakuācijas durvis aizslēgtas un atslēga nav atrodama… Ir jau tā, ka katrai vietai valsts inspektoru klāt nenoliksi un visu inspektori nekad arī nespētu pārbaudīt. Viss atkarīgs no konkrētās iestādes vai uzņēmuma amatpersonu saprāta, attieksmes un godaprāta. Iestādēs un uzņēmumos vēl ir atbildīgās personas par ugunsdrošību un darba drošību, bet pavisam neaizsargāti ir daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji. Nelaime, protams, nenāk brēkdama un katru tā var piemeklēt, bet pārāk daudz ir nācies TV sižetos dzirdēt un redzēt tādu stāstu, ka daudzdzīvokļu namā līdzās mierīgiem iedzīvotājiem kādā dzīvoklī mīt degradējušies pilsoņi alkoholiķi, narkotiku lietotāji vai citādi slimi, nepieskatīti cilvēki, kuri izraisa ugunsnelaimi un izposta ne vien savu, bet arī citu cilvēku dzīves. (Noskatoties šādu sižetu, aizvien nodomāju: man ir paveicies un varu būt patiesi laimīga, jo man ir labi  kaimiņi!) Lielākoties šādos gadījumos policija ir bezspēcīga, arī pašvaldības nekādu īpašu aktivitāti neizrāda un nereti nelaimīgie kaimiņi TV sižetā saka: ”Mēs jau paredzējām, ka reiz tas notiks…” Šķiet, šādos gadījumos gan tiesībsargam vajadzētu iejaukties, lai palīdzētu cilvēkiem, jo netiek jau ievērotas svarīgākās no ciņu tiesībām – tiesības un jumtu virs galvas, uz mantas neaizskaramību un, kas pats svarīgākais, – tiesības dzīvot neapdraudēti. Tas, protams, ir grūtāk nekā apmeklēt pansionātus.

Bet ir jau arī lietas, ko varam darīt paši. Nu, piemēram, būsim apdomīgi brīžos, kas it kā ērtību labad, lai automašīnas nevarētu kādam pagalmam izbraukt cauri, ar akmeņiem vai ieraktiem stabiņiem aizbarikadējam ceļus cauri  pagalmam. Protams, tobrīd aizmirsto, ka šie ceļi  nelaimes gadījumā var būt gan mums, gan kādam citam liktenīgi. Neaizmirsīsim, ka arī dūmu detektors  dzīvoklī ir gan paša, gan līdzcilvēku – kaimiņu – drošība. Ne velti taču senā paruna saka: ”Sargā pats sevi, tad arī Dievs tevi sargās.”