Tieši šādi izteikumi sociālajos tīklos un savstarpējās sarunās izskan jau gandrīz nedēļu, pareizāk, kopš brīža, kad SIA «Fristar» sāka ēdināt Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas skolēnus, skolotājus un darbiniekus un kopš kļuva redzamas ēdiena bildes un varēja izlasīt atsauksmes par to, ka ēdiens garšīgs un ka to ēdot pat tie, kas nekad nav skolas ēdnīcā ēduši… Un skaidrs, ka lielu lomu nospēlējis arī atraktīvai pavārs un bijušais šīs skolas audzēknis Sandijs Volinskis, kas savu darbiņu ekselenti noreklamējis sociālajos tīklos. 

Šis viss ir sabiedrību tik ļoti iekustinājis, ka izskan pat apgalvojumi par bērna skolas maiņu, kā arī aicinājumi pašvaldībai ļaut skolām pašām izvēlēties ēdinātāju vai arī noteikt, ka šāda pat kārtība, kā tagad Raiņos, kad bērns var salikt porciju tādu, kādu vēlas, būtu jāīsteno visās skolās.   

Vai tiešām reklāma tik ļoti piesaistīja? Piekritīsiet, ka līdz šim neviens ēdinātājs no laba prāta nav licis pozēt savām kotletēm, kartupeļu biezputrai vai kāpostu salātiem… Un neba jau tāpēc, ka par savu veikumu kaunētos – tā vienkārši nav darīts. Un veļ jau arī tā doma, ka – varbūt labāk sabiedrību neizaicināt, jo, kas zina, varbūt arī tā kotlete no malas izskatās apetīti rosinoša, bet šoreiz pavāram bijusi melnā stunda un nav tik labi sanācis, kā parasti… 

Vēl. Ēdināšana skolās diemžēl ir viena no tabu tēmām. Tas ir līdzīgi kā kritizēt skolas par citām lietām vai kaut ko pārmest ārstiem, baznīcai vai mirušajiem – tā nav pieņemts, tāpēc runāt var vai nu labu, vai ne ko. Tas nekas, ka ir skolas, kur kā senos laikos porcijas tiek lavu laiku pirms noteiktā pusdienu laika saliktas uz galdiem un gandrīz vienmēr skolēniem tāpēc sanāk ēst jau pavēsu ēdienu… Ir nācies skaidroties ar ēdinātājiem gan par sliktu ēdiena kvalitāti, gan par mazām porcijām, un jāteic, viegli nav bijis ne reizi, jo – ja pats klāt nestāvēji, kā pierādīsi, ka bija slikti?… Un tad vēl – kas vienam garšo, otram nē. Tikai reiz kādas skolas direktors – visu cieņu! – gan svēra, gan mērīja ēdienu, tā sastāvdaļas un pierādīja, ka bērni nesaņem to, kas viņiem pienākas. Bet… Pat ja reizēm attāli tiek sadzirdēts, ka ēdināšanas kvalitāte kādā skolā vai bērnudārzā bijusi neapmierinoša, šis fakts vienmēr ticis veiksmīgi noklusēts – un to nav darījuši vis paši ēdinātāji, bet gan izglītības iestādes, jo – pasarg, dievs, sliktā slava izies ārpus iestādes sienām! Labi, ja iekšienē problēma tika risināta; slikti – ja paslaucīta zem tepiķa…

Vai jaunā metode, ļaujot bērniem pašiem piepildīt šķīvjus, ir panaceja? Atbilde ir – jā un nē, un laiks rādīs. Turklāt tā atkarīga no tiem cilvēkiem, kas strādā konkrētajā iestādē un plāno pusdienu daudzumu. Redakcijā jau esam saņēmuši nepatīkamas ziņas par skolu, kur ir tas pats ēdinātājs, kas Raiņos, bet bērni palikuši bez ēdiena, jo – kad visi salikuši to, ko gribējuši, pēdējiem palicis tikai – čiks… Vislabāk patika skolēnu teicienu par šo, ka zupas porcija vairāk līdzinoties šotiņam jeb latviešu valodā – nelielai šļukai nevis ēdiena porcijai… No vienas puses – tas nozīmē, ka “ēšana pa jaunam jeb porciju saliec pats” liek nevis piekrāmēt pilnu šķīvi līdz malām, kuru tā arī neizdodas pievārēt, bet – tik, cik spēj apēst. Bet var jau būt, ka tagad tā īsti redzēsim, cik daudz bērni apēd, nevis – ar cik daudz viņiem jāpietiek…  

Un vēl viens aspekts – vai salīdzinoši mazākā cena, ko ēdinātāji daudz lielākas konkurences apstākļos šī gada konkursā ir nosaukuši, neliks ekonomēt uz porcijām? Arī to vēl tikai redzēsim. Bet vienlaikus te atgriežamies pie jau minētās kontroles – domāju, ka tajās skolās, kur pati iestāde stingri sekos līdzi notiekošajam virtuvē, produktu un ēdiena kvalitātei, būs labi gan pie viena, gan otra, gan trešā un ceturtā ēdinātāja. Bet ja puse skolas (piedodiet, ja pārspīlēju!) starpbrīdī dodas uz tuvējo veikalu, tad gan kaut kas īsti labi ar ēdināšanu mācību iestādē nav...