Septembris Latvijā ir Dzejas dienu mēnesis. Šad un tad es dzeju palasu – tādos īpaša noskaņojuma brīžos, bet visā visumā esmu par slinku, lai to darītu. Jā, tieši tā – par slinku, jo dzeja ir domu koncentrāts un tās lasīšana prasa iedziļināšanos. Knuts Skujenieks novērojis, ka liela daļa cilvēku mūsdienās ne tikai dzeju, bet vispār maz lasa. Viņš saka, ka daudziem tas esot par grūtu, jo jāliek klāt sava iztēle. Tad nu aizdomājos…

Gana daudz zināju par Emīlu Dārziņu (biju lasījusi par viņu mūzikas literatūras grāmatās un Antona Stankeviča «Dvēseles atbalsi», skatījusi fotogrāfijas, klausījusies mūziku un pati dziedājusi alta partiju viņa rakstītajās kora dziesmās), pirms ieraudzīju sava apjūsmotā komponista atveidu TV ekrānā un vēlāk uz Dailes teātra skatuves. Apžēliņ! Tas dzīves izmocītais, sagumušais bezrakstura stāvs krogā pie galdiņa – vai tad tas bija mans skaidrais, cēlais Dārziņš, naivs kā bērna dvēsele!? Nu, labi, kad pacēla galvu, kādu ārēju līdzību varbūt varēja saskatīt. (Man jau Ģirts Ķesteris un Artūrs Skrastiņš patīk.) Bet vai tāds spēja uzrakstīt «Melanholisko valsi»?

Ar Ļeva Tolstoja «Annu Kareņinu» iznāca otrādi. Bijām tikušās kino, teātrī un baletā, līdz kādu vasaru vēru vaļā grāmatas vāku. Uz priekšu gāja raiti, bija interesanti, kaut arī beigas zināmas, vienīgi jutos kaut kā ne tā, kā citkārt lasot. Nekādi nespēju saskatīt un sadzirdēt savu Annu. Viņa tā kā atgādināja daiļo francūzieti Sofiju Marso, bet runāja Indras Rogas balss intonācijās un kustējās ar Margaritas Demjanokas grāciju.

Ko ar to gribu pateikt? To pašu, ko Skujenieks – lasīšana rosina iztēli un veicina domāšanu. Mēs katrs redzam, dzirdam, jūtam un uztverto saprotam savādāk. Tāpēc arī strīdamies. Un labi, ka nedomājam visi vienādi. Atcerieties, reiz jau bijām visi par vienu un viens par visiem…