Šogad sinoptiķi, gluži kā sazvērējušies, ir tieši, atklāti un bargi: nemaz neceriet, viņi teic, – sniega nebūs ne Ziemsvētkos, ne Jaungadā! Ne to pārsliņu, kas snieg uz skujiņām, ne dziļo kupenu, pat ne ”otrā varianta” – sidrabiņa lietutiņa. Tas, lūk, ticis vienīgi kanādiešiem, taču vairāk stihijas, ne priecīga pārsteiguma veidā. Arī Mēness sirpis būs tiktāl sadilis, ka arī uz tā zilgani spokaino gaismu nav ko cerēt…

Ko nu?! Ak, kas par niekiem – neba nu tāpēc Ziemsvētku un Jaunā gada svinību nebūs! Latvietis, sak, aizvien bijis pieticīgs, un arī šoreiz iztiksim ar svecītēm, visādu veidu lukturīšiem, kamīna vai malkas plīts ugunīm. Taču patiesībā tie ir dziļi maldi – uzskatīt latvieti tikai un vienīgi par pieticīgu! Lai uz tik maza zemes pleķīša cauri gadsimtiem noturētos; lai spētu iekšēji neatkarīgi izdzīvot uz tās smilšu zemes, kas visgarām jūras malu; pretī visiem vējiem stāvēt lielo pasaules tautu krustcelēs – tā ir diženu ozolu un sīkstu niedolu, pagalma maura un ceļteku daļa. Un – galvenais – ne  tikai izdzīvot, bet dzīvot tā, lai tālu zemju senie gudrajie pie latviešiem pēc padoma brauktu. Un – brauc jau vēl joprojām! Ko gan citu, ja ne tautas garamantas, latvieša neatminamo dzīvesziņu Latvijā meklē dažādi pasaules izslavētie guru, slavenu ordeņu brālību locekļi, daudzu zinātnes sfēru spīdekļi, politiķi un citi „cilvēka prātu locītāji”?

Jā, šogad svētkos ikvienam ir iespēja paļauties uz savu iekšējo – dvēseles – gaismu. Nu, vismaz pamēģināt! Un, ja redz, ka sanāk, var pacensties arī nākamo gadu tāpat nodzīvot: stāvot pretī pasaules vējiem. Nelamājot valdību, arī pašam, ar sava dārza kartupeļu maisiem vai burkānu kastēm tirgū stāvot, necensties ”apšmaukt” savu tautasbrāli, kam dārziņa nav. Nedarīt darbu pa roku galam tāpēc vien, ka algu gribētos lielāku. Nevīpsnāt par dīkdienīgi apkārt klīstošu jaunekli, bet palīdzēt viņam atrast darbu, kam roku pielikt. Apmulsušajam pastāstīt, kur cilvēka vieta šajā pasaulē. Būt par siltu un drošu kamīnu vai krāsni savējiem. Kaut vai par aizkustinošu svecīti pie sirdzēja gultas… Arī tas ir daudz, ja nespējam tā uzreiz – būt par saulīti debesīs, par Mēnesi tumšā naktī vai zvaigznīti, pēc kuras kāds reizēm debesīs lūkojas.

Lai mums visiem izdodas Gaisma!