Ir 1. aprīlis – Joku diena, kad mums atļauts izāzēt draugus, darba biedrus, pat arī lielākus un mazākus priekšniekus. Turklāt izjokotais vismaz šajā dienā notikušo nedrīkst ņemt ļaunā. Drīzāk pat otrādi. Kas gan tas būtu par 1. aprīli, ja neviens nebūtu pacenties, pamanījies, tā sakot, radoši izpaudies, iedodot aprīļa joku un Tevi vispār pamanījis…

Dažkārt par tādiem jokotājiem mēdz teikt, tas jau gan ir bezbēdīgs un jautrs cilvēks, tam gan viss nāk viegli, iet caur dzīvi un par visu tikai smejas… Taču vai tiešām tā? Atceros karikatūristu Gunāru Bērziņu, viņa zīmētās bildes un arī visai regulārās tikšanās reizes – uz ielas, redakcijā, draugu lokā. Un aizvien Bērziņoknolis mūs iepriecināja ar kādu jaunu anekdoti vai smejamu pastāstiņu… Taču zinot viņa dzīves gājumu un mūžā piedzīvoto, par mākslinieka vitalitāti varēja vien nobrīnīties. Šķiet, tieši šī spēja uz notikumiem paraudzīties tā kā no malas, ikvienā vietā un lietā atrast neikdienišķo, jocīgo dažkārt ļauj izdzīvot un pasmieties gan pašam par sevi, gan arī par citiem. Šī spēja spēcina.

Otrs vismaz manai paaudzei neaizmirstams jokdaris bija aktieris Edgars Liepiņš. Arī viņam nācās dzīvē sastapties ne ar vienu vien nepārvaramu tā laika stulbumu. Un viņš to lieliski prata, dažkārt smejoties, kā saka, caur asarām.

Un ne tikai prata pats pasmieties, bet mācīja to arī citiem, un skatītāju zāles viņa uzstāšanās laika aizvien bija pārpildītas. Droši vien arī pašlaik Edgaram Liepiņam būtu tik daudz ko mums teikt un dažkārt liekas, ka aiz mākoņa maliņas viņš ne reizi vien par mums gardi nosmejas: gan par tiem, kuri par labu joku uzmet lūpu un aizvainojas, gan par tiem, kuri tīšām vai netīšām sastrādā visādus brīnumus. Un varbūt arī novēl mums visiem – lai 1. aprīlis atnes prieka un humora dzirksti! Gan tāpēc, ka smieties ir veselīgi, gan arī tāpēc, ka tā vieglāk un labsirdīgāk dzīvojas.