Bija pienākusi drudžainā pirmssvētku diena – 23. decembris, kad cilvēki tiešā nozīmē skrēja vēl pa veikaliem, lai nopirktu kādu aizmirstu dāvanu vai jau steidza iepirkt produktus Ziemassvētku vakariņu galdam. Redakcijas darbu šīs sestdienas plānā citu starpā bija aizbraukt uz Jaunpils mājražotāju tirdziņu, kas solījās būt gana interesants. Bet vispirms nācās izbraukt cauri Tukumam, kas tiešām bija cilvēku pārpilna. Bija sajūta, ka visi beidzot iznākuši no saviem mājokļiem un nu, remdējot ilgstošu izsalkumu, metas iepirkties ar neierasti lielu vērienu…

Bet par laimi, mums citi ceļi braucami, tāpēc, mierīgā noskaņā izbaudot vairāk gan pavasarim raksturīgi silto laiku, devāmies uz Jaunpili, kur cilvēku bija manāmi mazāk un atmosfēra – ne tik steidzīga.

Mazā nojumīte Jaunpils centrā bija vietējo mājražotāju piepildīta. Vairums piedāvāja Ziemassvētku dāvanas un vai kārumus svētku galdam. Piestājām pie katra, lai apjautātos, kā gads klājies, jo nupat, decembra sākumā, apritēja gads kopš dibināta biedrība «Radīts Jaunpils novadā», kas visiem tajā iesaistītajiem bijis kā labs dzinulis un drošais pamats iziešanai sabiedrībā ar savu unikālo piedāvājumu. Daudzus no ražotajiem un sestdienas tirgotājiem jau bijām iepazinuši kopīgajā pašas biedrības rīkotajā ekskursijā, tāpēc ar viņiem jau satikāmies kā seniem paziņām un draugiem.

Pirmais, pie kā piestājām, bija saimniecības «Arāji» jeb Annas Metlas svaigās un kūpinātās gaļas stends. Tur šodien saimniekoja Annas meita Agita Liepa, kuras rūpals ir putnkopība. Viņa pastāstīja, ka gads ir pagājis ļoti labi, tāpēc grēks būtu sūdzēties. Agita uzsvēra, ka galvenais jau esot iet un strādāt – vienkārši nečīkstēt, tad arī viss būšot labi. Apjautājāmies par jaunumiem, uz to Agita smejot atbildēja – esot lielāks smaids. Vēl interesanti gan esot tas, ka silto laika apstākļu dēļ vēl tagad – decembrī – varot mieloties ar pašu vistiņu dētajām oliņām.

Turpat blakus Agitas galdiņam rosījās arī Gunita Freimane, kura kopā ar mammu Judīti Valaini saimnieko z/s «Mežvīni». Tur viņas visu savu mīlestību ielikušas darbā ar bitēm. Pie Gunitas varēja nopirkt ne tikai standarta medus burciņu, bet arī citus bišu produktus. Kā jau Ziemassvētku laikā

ļoti iecienītas bija turpat uz vietas izlietās bišu vaska svecītes. Gunita pastāstīja, ka šī gada laikā, kopš dibināta biedrība «Ražots Jaunpils novadā», tikai vienu tirdziņu izlaidusi, jo nu jau tās divas sestdienas mēnesī, kad notiekot tirdziņi, esot kā jauka satikšanās ar kolēģiem. Un uz vietējo tirdziņu tiešām nākot savējie – tie, kas uz pilsētu aizbraucot ļoti reti. Tā pat esot patīkama sajūta, kad cilvēks, tikko izkāpis no traktora, darba drēbēs un gumijniekiem kājās, varot pa taisno pienākt un nopirkt sev vēlamo produkciju, kā arī tas, ka cilvēki jau zinot – te visu varot iegādāties mierīgi un bez liekiem uztraukumiem.

Vaicāta par aizejošo gadu, Gunita to vērtē kā gana labu, viņa ar to pat esot ļoti apmierināta. Un mazliet pat pārsteigta esot par to, kā viss mainījies. Jo iesākumā pašai bijis kauns iznākt ar savu produkciju tirgoties, bet tagad prieks par to, ka tie cilvēki, kas iepriekš nākuši uz mājām, nākot uz šo tirdziņu. Un viņa saprotot, ka cilvēkiem tas ir pieejamāks variants. Patiesību sakot, tieši uzticīgākie pircēji ir tas galvenais iemesls, lai vienmēr konkrētā laikā un konkrētā vietā būtu Jaunpils tirdziņā.

Pretī Gunitai savu produkciju bija izvietojusi Silva Zāgmane. Viņa pārstāvēja visu ģimeni, kurā gan māte, gan sešas meitas esot mākslinieces. Māsa Ieva tirdziņam bija sagatavojusi arī paštaisītus auskariņus un pirts cepures. Pati Silva mājās gatavojot ziepītes, ķermeņa eļļiņas… Ar to pastāvīgi nodarbojoties tikai gadu, bet tas neesot nekas jauns, jo pirms tam pati strādājusi ziepju fabrikā. Silvai ļoti tuvas esot pirts lietas, un, lai iegūtu par tām vairāk zināšanu, apmeklējot arī pirts skolu pie Aelitas Batņas Vecumniekos.

Kolēģi piebilda, ka meiteņu darbi esot salīdzināmi ar Rīgas «Jarmarkā» – mākslas akadēmijas studentu tirdziņā – nopērkamajiem. Un varot teikt, ka te esot viena miljonā daļiņa no tā. Pati Silva gan piebilda, ka te – Jaunpilī – cilvēki tā mazāk piestājot pie viņas galdiņa, jo viņi vairāk pēc gaļas nākot. Taču Rīgā esot pavisam savādāk, tur cilvēki vairāk interesējoties par oriģinālajiem darbiņiem un pēc tam arī tos iegādājoties, vienīgi tas ceļš līdz Rīgai tomēr ir pārāk tāls.

Turpat netālu sastapām arī Ženiju Liepu ar mājās gatavoto, veselīgo produkciju. Uz tirdziņu kundze tik ik pa laikam atbraucot. Un viņas piedāvājumā šoreiz bija četri tēju veidi – pret saaukstēšanos, imunitātei, gremošanas veicināšanai u.c. Pati cepot arī saldskābo maizīti no rudzu miltiem un linsēklām, kviešu miltu pīrādziņus… Šoreiz līdzi atvedusi arī savu jaunāko brūvējumu – apelsīnu marmelādi, kas pašai arī ļoti garšojot. Kundze teic, ka piedāvājot viskaut ko – nevarot piedāvāt kaut ko vienu, jo pašai patīkot vienmēr gatavojot paeksperimentēt.

Turpat arī Veronika Smirnova tirgoja pašas sietos sierus, Zenta Plezere – pašas ābolīšus gan svaigā veidā, gan žāvētā… Un Normunda Šternberga tirgojās ar dažādiem adījumiem un mājās gatavoto vīnu. Pati gan atzina, ka vairāk aizraujoties ar bērnu zeķīšu un cepurīšu adīšanu, bet vīra kungs – ar pieaugušo zeķītēm un, protams, vīna raudzēšanu.

Arī Ausma Sipeniece piedāvāja savus mājās gatavotos vīnus un visiem tirdziņa apmeklētājiem deva iespēju mazliet sasildīties ar pašas gatavoto karstvīnu. Malkojot gardo karstvīnu, apjautājāmies, kā tad gads aizritējis. Ausmas kundze teica, ka nekādas vaina – galvenais, lai tik veselība turas un dzīvošana kopā ar  labu domu vedas. Ne velti psiholoģijā sakot, ka viss ir galvā; tikko iedomājot, ka kaut kas ir slikti, tad tā arī ir… Ar vīniem gan šajā gada laikā neejot diez ko labi, bet tad mēģinot piedāvāt īsto svētku smaržu un garšu ar savu īpašo karstvīnu…

Mazliet nostāk no pārējiem satikām Ketiju Keitu Krastiņu, kura kopā ar mammu bija sagatavojusi ķirbju sukādes un “saldās desas”. Šī viņai esot otrā Jaunpils tirdziņā, iepriekš tirgojusies vien Miķeļdienas tirdziņā…  Šoreiz gan nevarot teikt, ka tirgošanās gājusi no rokas, bet viņa nebēdāja, jo to, kas palikšot pāri, to, ciemos braucot, varēšot dāvanu maisiņos sasaiņot…