No vienas pasaules citā

Iveta dzimusi Rīgā, kur pavadījusi pirmos sava mūža deviņpadsmit gadus. “Ja es rakstītu prozu, man būtu daudz ko pastāstīt par jaunību Ķengaragā,” smaidot saka dzejniece. “Kā dzīves ceļš atvedis līdz Tukuma novadam? Agrā jaunībā apprecējos. Mans vīrs bija nopircis lauku māju Vecmoku pusē, un tā mēs sākām tur dzīvot, un dzīvojam līdz pat šim brīdim, nu jau vairāk kā četrdesmit gadus. Ļoti gleznaina vieta ar krāšņu skatu uz apkaimes mežiem. Simbolisks kalns ar autobusa pieturu augšā, bet mūsu mājas ir lejā, kur ziemās allaž aizputināti ceļi. Visu mūžu esmu strādājusi Rīgā, tikai pēdējos gados daru savu darbu attālināti. Neraugoties uz sniega kupenām, bija jātiek uz Rīgu. Vai nu ar mašīnu vai ar kājām līdz autobusa pieturai, bet jātiek ārā, jātiek augšā kalnā – gluži kā tāda simboliska izkļūšana no vienas stihijas citā, no vienas sniega pārņemtas pasaules uz pavisam citu pasauli, kur viss ir iztīrīts un sakārtots. Tāda nemitīga vietas pārvarēšana. Ar vietu, kurā esi atvests, ir ļoti jāsarod, lai to pieņemtu, un tas mēdz būt ļoti grūti. Un šis pieņemšanas process ir abpusējs… Var iziet arī kā man pēc ierašanās “Zīlītēs”…”

Vieta, kas parāda savu raksturu

Jā, dzejnieka Jāņa Baltvilka dzimtās mājas “Zīlītes” patiešām ir vieta ar īpašu auru – to atzīst ikviens rakstnieks vai dzejnieks, kam izdevies tur kaut nedēļu pastrādāt un pabūt radošā vientulībā. Turklāt šai vietai piemīt arī savs “raksturs”, – par to Ivetai nācies pārliecināties jau drīz pēc ierašanās.

“Ne visi mani plāni īstenojās,” atceras dzejniece. “Pirmkārt, jau ierašanās dienā vēlējos izpeldēties, jo cenšos to darīt visu gadu, tas man ir ļoti svarīgi. Man pastāstīja, ka šeit tuvumā esot dīķis, tāpēc iekārtojos rezidencē un ar velosipēdu devos meklēt šo dīķi un pie viena izprātoju aizbraukt arī līdz Smārdes veikalam. Laukos dzīvoju jau daudzus gadus, pie lauku ceļiem esmu pieradusi, tāpēc droši kāpu uz divriteņa, taču rāmis izrādījās atšķirīgs no man ierastā, un rezultātā – gāzos uz grantētā ceļa un pamatīgi sasitu roku. Tāds, lūk sākums manai rezidencei! Neesmu vēl uzrakstījusi nevienu rindiņu, bet jau šāda ķibele. Arī līdz veikalam netiku, nemaz jau nerunājot par peldēšanos. Un tajā brīdī es sapratu – nekas te nenotiks tā, kā es vēlos, kā esmu plānojusi, ka nu tagad es te saimniekošu un visu kontrolēšu. Nekā nebija! Lai sasildītos, vajadzēja kurināt, nest malku. Varēju tikai pa vienai pagalei, jo ar sasisto roku nevarēju pat paņemt tējas krūzi. Labi vēl, ka nebija cietusi labā roka, tad gan rezidences laiks man būtu gauži īss. Vienīgais, ko varēju darīt, – apsēsties un rakstīt dzeju, nekādu citu variantu.”

Baltvilka pasaule, ne manējā

“Tā nu “Zīlītes” mani, tā teikt, nolika pie vietas,” smejas Iveta. “Sapratu, ka man jāieklausās visā, kas notiek apkārt, jāpieņem to, jābūt ar visu mierā un līdzsvarā, jāsaprot, ka šeit ir Baltvilka pasaule, ne manējā… Šī ir viņa vieta. Katram no mums tāda ir. Varbūt šī mūsu vieta nav gluži tā, kur mēs šobrīd dzīvojam, bet gan tā, kur pagājusi mūsu bērnība, tā, kuru mēs izjūtam savā īpašā veidā. Tad nu, lai izjustu šo Baltvilka vietu, bija jāsaslēdzas dažādiem faktoriem – dzejnieka takām, skaistajiem, bet pagaidām man svešajiem kokiem, kurus bija jāsajūt, ar kuriem jādraudzējas, jāmēģina iedomāties pagājušos laikus, ko šie koki pieredzējuši un kāda saikne ar tiem bijusi Baltvilkam. Jo īpaši ar lielo liepu pagalmā, kas ir kā šīs vietas māte… Bet jāsaprot arī, ka tas viss ir tikai pagaidām, ka es te esmu ciemos, ieskrējusi kā tāda spindzele, kas sadomājusi te saimniekot… Taču nē, tā vis nebūs, te ir paklausīgi jāieņem ciemiņa loma, ar cieņu jāpakļaujas šai vietai, pazemīgi jāiztur nakts, jāsagaida un jāizjūt rīta prieks. Jā, es pārvarēju bailes, kas bija uzmākušās, pavadīju savu pirmo nakti… No rīta mani pamodināja kaut kādi sitieni, grabināšanās pa visām palodzēm, un apjautu, ka man šeit modinātājpulksteni nevajadzēs (smejas). Un tā es pamazām iekļāvos un pieņēmu šo vietu, un vieta pieņēma mani. Viss notika pazemīgi, svētīgi, mierīgi un pamatīgi un rezultātā tapa dzejoļi. Nekur citur es tādus nebūtu radījusi.”

Dzeja top, bet līdz krājumam vēl tālu

Kāpēc gan dzejniece, kas pati dzīvo lauku vidū, izvēlējusies tieši “Zīlītes”? “Iemesls bija ļoti konkrēts,” atzīst Iveta. “Man bija sakrājies daudz darbu. Ļoti daudz. Ir lietas, ko varu darīt mājās, piemēram, rediģēt tekstu, rakstīt recenzijas, apceres, attālināti vadīt mācību stundas. Bet ne radīt dzejoļus. Tos mājās rakstīt nevaru, sadzīviskie apstākļi tomēr novērš uzmanību, turklāt man ir arī darbs, pasniedzu privātstundas, strādāju apzinīgi un vairākas stundas dienā. Tā ir diezgan liela slodze. Tāpēc izmantoju katru iespēju, lai padzīvotu un pastrādātu šādās rezidencēs. Ventspili apmeklēju katru gadu, jau kopš brīža, kad tur atvērās Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja. Arī šogad izturēju konkursu uz vietu Ventspils rezidencē, bet tur bija izveidojusies gara rinda. Tā nu palika vien iespēja Dubultu rakstnieku namā un “Zīlītēs”. Dubultos izdevās pastrādāt vairāk, bija mierīgāks laika posms, tāpēc tur divu nedēļu laikā tapa 27 dzejoļi, bet šeit 17. Domāju, ka tas nav slikts rezultāts. Bet līdz gatavam dzejas krājumam vēl tālu.

Pagājušajā gadā iznāca mans trešais dzejoļu krājums “debesu gruntsūdeņi”. Turpināju rakstīt bez īpašas atelpas. Dzejniekam ir visai grūti tikt pie sava izdevēja, pārliecināt kādu, sagaidīt atbalstu. Tāpēc jāraksta labi, un uzrakstīto rūpīgi jāvētī, un ne visi dzejoļi, kas šogad tapuši, tiks iekļauti nākošajā krājumā. Nevar tā sabērt kaudzītē, samest vienuviet visu, kas uzrakstīts kādā laika posmā. Nepieciešams, lai kristalizētos noteiktas lietas. Šobrīd man ir nojausma, kāds varētu būt nākošais krājums, bet rezultāts noteikti nebūs šogad un varbūt arī ne nākamgad. Turklāt dzeja nekad nebūs komerciāla, tāpēc krājuma izdošana atkarīga arī no piesaistītā finansējuma, kurš ar laiku lielāks visticamāk nekļūs.”

Lai gaidītu dzejoli, vieta ir svarīga

Kaut arī Iveta savu pasniedzējas darbu pārtraukt nevar, dzīvošana rezidences vientulībā viņai ir svarīga. “Ikdienas dzīvē kopā ar ģimeni dzeju radīt ir neiespējami, jo vienmēr uzrodas kādi blakus apstākļi, kas novērš uzmanību, un tad ir tā šausmīgā sajūta, ka tu sēdi un gaidi, laiks iet, bet neko nevari uzrakstīt,” stāsta dzejniece un piebilst, ka Latvijā esošās rezidences ir dažādas. “Piemēram, Ventspils un Dubultu rakstnieku mājās ir komforts. Pašai ne par ko nav jārūpējas, sēdi kā princese un strādā. “Zīlītēs”, kaut dzīvošana ir ērta un rezidences iekārtotāji padomājuši par rakstnieku ērtībām, tomēr ir citādi. Piemēram, rudenī un ziemā pašam jākurina. Toties vieta… Tā ir ļoti svarīga. Tā ietekmē to, ko raksti. Izjūtas, pārdzīvojumi, skaņas. Man nevajag daudz – papīru, zīmuli, dzēšgumiju, galdu rakstīšanai un skatu uz debesīm, uz tālumu. Ventspilī ir dažas istabiņas, ar jumta lodziņiem, kur rakstot pretī ir siena, un tas gan nav labi. Vajadzīgas debesis, plašums… Un tad var gaidīt dzejoli. Jā, to vispirms ir jāsagaida un tad uzreiz jāpieraksta, un datorā to darīt nevaru. Sēdi ar zīmuli rokā, gaidi, un esi gatavs pierakstīt. Katram vārdam jābūt precīzam, jātrāpa iekšējā ritmā, lai prātā veidotos tēls, lai katra nākamā rindiņa sabalsotos ar iepriekšējo. Datorā tas nav iespējams. Protams, pēc tam jau visu jāpārraksta, bet tad var just, ka uz ekrāna tas viss skan citādi, nekā tas, ar roku uz papīra rakstītais. Roka reizēm ir gudrāka….

Un tad vēl dzēšgumija un svītrojumi. Es mēdzu svītrot. Ja svītro, nevis izdzēš, tad šis vārds vēl paliek, neizzūd, saglabājas atmiņā. Varbūt var noderēt… Reizēm gadās, ka topošais dzejolis ir sašvīkāts tā, ka tikai pats autors var saprast, kas tur ir bijis un kam jābūt…”

Veļu laika refleksijas

“Zīlītes” ir ideāla vieta rakstīšanai,” atzīst dzejniece. “Bet baiļu sajūta tomēr reizēm pārmāc. Vismaz pirmajā nedēļā, līdz pie visa pierod. Pazīstu cilvēkus, kas dzīvo vieni paši meža vidū, bet nebaidās. Viņi ir pieraduši, pārvarējuši savas bailes, bet līdz tam ir jānonāk. Katrs mēs no kaut kā baidāmies. Arī man šī sajūta nav sveša. Taču es ar to tiku galā.

Manas rezidences divas nedēļas bija rudenīgas. Divu nedēļu laikā, kamēr dzīvoju “Zīlītēs”, bija tikai viena saulaina diena, visas pārējās – veļu laikam ļoti atbilstošas. Senā senču klātbūtne bija sajūtama – gan veco mūru drupās, gan Baltvilka zaļajā namiņā. Mēs katrs šajā laikā atceramies savus aizgājējus, arī man pērn bija jāatvadās no tuva cilvēka, un tagad māja, kur agrāk sēdējām un runājām, kur valdīja dzīvība un siltums, nu ir tukša un salta, vien grāmatas, lietas un priekšmeti palikuši, bet arī tie ir aukstuma pārņemti. Un tas nav parasts aukstums, tas ir pretstats mūsu dzīvajai un siltajai pasaulei. Kad to sajūti, tad saproti, ka šis saltums nāk no viņas puses, bet tā pasaule, kas veidojusies ap tuvo cilvēku – domas pārdzīvojumi, jūtas, – nu ir prom, un atpakaļceļa vairs nav. Un, raugoties uz Baltvilka radošo namiņu, kur vēl atrodas lietas, kas glabā viņa roku pieskārienus, sajutu, ka arī tur viss apvelkas ar šo pamestības saltumu. Šī veļu laika atmosfēra, kurā nonācu, noteikti bija pavisam atšķirīga no tās, kurās dzīvoja rakstnieces pirms manis, piemēram, augustā, kad valdīja saule un karstums, kad varēja strādāt pagalmā zem vecās liepas.. Bet pati rezidence ir brīnišķīgi, tik fantastiski iekārtota! Par to gribu teikt paldies mājas saimniecei Inesei, bet īpaši – Gunai Rozei, paužot apbrīnu un atzinību par visu, ko viņa dara ar tik lielu entuziasmu. Mums ļoti paveicies, ka viņa mums ir, jo rezidence “Zīlītēs” patiešām ir īpaša un neaizmirstama. Šeit uzrakstītie dzejoļi nevarētu tapt nevienā citā vietā. Šī vieta vēlīgi pieņem to, kurš pats ir vēlīgs un gatavs pieņemt šo rudenīgo, noslēpumaino, mazrunīgo ainavu, kur labi iederas koki, putni un dzejnieki.”

Ar dzejnieci Ivetu Šimkus sarunājās Guntis Zariņš

Divi no “Zīlītēs” tapušajiem Ivetas dzejoļiem

*

melns putns

šalcošā galotnē

rudens

vētras dzimst

mūsu sausajos čukstos

kad lūpas aizveras

kā slēģi

vasaras verandas logos

vēl kaut kas sīc

un pretojas aukstumam

meklē kur pārlaist

ziemu

vai mēs zinām

ar katru rudeni

vairāk

par putnu ceļiem

un tumsu

*

modinātājputni šaudās

gar palodzi

zīlīte nes ziņu

par kurām nāvēm man

jāzina

to es vēl nezinu

kustos peldu starp

gaismā iemērktiem priekšmetiem

tumsa ir dziļums

un tur es negribu

esmu viena šajā izplatījumā

trokšņi

bez izskaidrojuma

tukšums tik liels un neveikls

varbūt tie ir laika

melnie taustiņi

lai es dzirdētu

bet es to vēl nezinu

telpa sakļaujas

ap mani

zīlīte nes ziņu

TEKSTS PELĒKĀ RĀMĪ

Iveta Šimkus (1964) – dzejniece, skolotāja, filozofe. Strādājusi dažādās Latvijas skolās un augstskolās kā latviešu valodas, literatūras, filozofijas un kultūras vēstures skolotāja un pasniedzēja. 2023. gada dzejas krājums “debesu gruntsūdeņi” ticis nominēts žurnāla “Domuzīme” ikgadējai “Dzejas balvai”. Autores dzeja, recenzijas par teātri un literatūru, kā arī esejas publicētas dažādos izdevumos un interneta žurnālos, tai skaitā “Domuzīme”, “Ir”, portālā “kroders.lv” un citur. Bijusi scenārija autore 2023. gada dzejas un mūzikas pasākumam, kas veltīts Imanta Ziedoņa 90. jubilejai,  “Es esmu viens. Es esmu neskaitāms”. Uzstājusies konferencēs ar referātiem par literatūru un filozofiju.

Izglītība: absolvējusi Rīgas 64. vidusskolu, Latvijas Universitātes Filozofijas fakultāti (maģistra grāds filozofijā).

Latvijas Rakstnieku savienības biedre, beigusi Rakstnieku savienības un Latvijas Universitātes rīkotos Rakstniecības teorijas un prakses kursus, Jāņa Rokpeļņa dzejas meistardarbnīcu.

Bērni: pianisti Vestards un Aurēlija Šimkus.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmā publikācija: 1993: dzejoļu kopa “Nestāvi durvīs…” laikrakstā “Latvijas Zeme” (16.03.).

Dzeja

2007: dzejas krājums “Prombūtne” (Neputns).

2016: dzejas krājums “pēc tam” (Mansards).

2023: dzejas krājums “debesu gruntsūdeņi” (Neputns).

2019: darbi iekļauti Tukuma apriņķa literatūras almanahā “Kungs Tukums” (Tukuma Literātu apvienība).

Kopš 1999. gada kultūras periodikā regulāri publicējusi dzeju un īsprozu.

Teātra kritika

2023: recenzija “Par Brandu un par mums” par Dailes teātra izrādi “Brands” (Kroders.lv).

2023: recenzija “Izvēle un atbildība totalitārā sabiedrībā” par teātra trupas Kvadrifrons izrādi “Nebiju. Nezinu. Neatceros” (Kroders.lv).

Ļiteratūras kritika

2020: recenzija “Par likteni un sevis paša izvēli” par Andrusa Kivirehka romānu “Zilais, ragainais dzīvnieks” (Punctum).

2022: recenzija “Vai jaunais franču vilnis?” par Mišela Velbeka romānu “Serotonīns” (Punctum).

2022: recenzija “Piezīmes uz Eiropas malas” par Penti Sārikoski dienasgrāmatu krājumu “Ir vai nav. Eiropas mala. Bretaņas dienasgrāmata” (Domuzīme).

Avots: www.literatura.lv

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju  “Tukums – UNESCO” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF2024