Tikšanās sākumā ministrs solīja, ka, iespējams, nākamreiz būs iespēja sarunā iesaistīties arī attālināti, taču pirmajā reģionālo mediju preses konferencē gribējis tikties klātienē nepiespiestā gaisotnē. Viņš arī informēja, ka līdz ar aktuāliem jautājumiem, kas tiek risināti Ministru kabinetā un ar sadarbības partneriem, viņš arī viesojas pašvaldībās, un, piemēram, 2. februārī būs Tukumā. Tā kā ne visas pašvaldības informē reģionālos medijus par ministru viesošanos, viņš solīja, ka ministrija pati informēs par šīm tikšanās reizēm.

Slimnīcas slēgt neplāno

1. Abu Meri:

– Viens no aktuāliem jautājumiem, kas saistīts ar vizītēm novados, ir jautājums par slimnīcu sadarbības tīkla sakārtošanu, taču nenozīmē kaut kā slēgšanu. To ir ļoti svarīgi pateikt, ka jūsu rajona slimnīcas neviens negrasās slēgt un ka šai ziņā iedzīvotāji var būt mierīgi. Iespējama ir pārprofilēšana; kaut kādas lietas atbalstīsim vairāk, kaut kādas – specializētāk. Mērķis ir, lai uz vietas būtu spēcīga Uzņemšanas nodaļa, labs traumpunkts, dienas stacionārs, primārā aprūpe.

– Tomēr ir lielas bažas, ka zemākā līmeņa slimnīcās nebūs finansējuma anesteziologiem un ķirurgiem. Teicāt, ka gribat veidot spēcīgu traumpunktus, vai tas nozīmē, ka šīs bažas ir noņemtas?

– Šobrīd visi strādā. Mēs vērtēsim katru konkrēto slimnīcu. Ja slimnīcā gadā ir vien pieci nopietni pacienti, protams, nemaksāsim anesteziologam un ķirurgam. Bet, ja Aizsardzības ministrija pasaka, ka šī slimnīca mums ir stratēģiski vajadzīga, tas ir kas cits. Un tā tas, piemēram, ir Alūksnē.

– Brauksiet uz katru novadu vērtēt slimnīcu klātienē, vai – pēc iesniegtajiem dokumentiem?

– Braucu un vēl braukšu. Es pats skatos; un tad vērtēšana notiek pēc pacientu skaita, pēc lokalizācijas utt.

Lielāks atbalsts ģimenes ārstu praksēm

– Notiek arī primārās aprūpes darba grupas tikšanās par ģimenes ārstu darbu. Mums bija tāda stīvēšanās, un, manuprāt, nozare nebija īsti godīga pret mani, jo atnācu ar tai rezervētu naudu, bet viņi sāka mani šantažēt ar visādām lietām. Bet es saprotu, – tika teikts, ka iepriekšējā sadarbība ar ministriju nav bijusi ļoti veiksmīga un nav bijis dialoga, bet mēs vēlamies pārvarēt grūtības. Drīzumā gaidāmi Ministru kabineta grozījumi, kuros papildināsim atbalstu ģimenes ārstu praksēm – pagājušā gada sākumā uzturēšanas nauda praksei bija 430 eiro mēnesī, gada otrajā pusē – 730 eiro, bet no 1. februāra tie būs 1000 eiro. Savukārt par papildu praksi agrāk samaksa bija 150 eiro, tad šī summa tika palielināta līdz 216 eiro, bet tagad būs 400 eiro mēnesī. Un tas ir būtisks palielinājums. Vēl būs finansējuma palielinājums aizvietošanai, ko var saukt arī par 13. algu, jo, ja ārsts grasās iet atvaļinājumā, viņš ir jāaizvieto. Valsts maksā aizvietotājam, ka viņš ir aizgājis pie citiem pacientiem, bet ārsti saka, ka ar to nepietiek un ka šī sadaļa ir jāstiprina. Tāpēc tagad aizvietošanas nauda būs gan māsai, gan ārstam. Finansējums būs atkarīgs no prakses lieluma; nelielai praksei tie varētu būt ap 3000 vai 4000 eiro gadā. Domāju, ka tas ir ļoti, ļoti būtisks atbalsts no valsts, un tas palīdzēs ģimenes ārstiem un māsām labāk justies.

 – Un kāds būs kontroles mehānisms par aizvietošanu? Kāds skatīsies, vai aizvietotājs reāli arī strādā, vai arī praksē ārsta vietā ir tikai māsa?…

– Jā, mums ir jāskatās, vai tiešām notiek aizvietošana, lai nav tā, ka ģimenes ārsts ir nedēļu prom un viņa vietā neviena nav. Tā arī pašreiz nedrīkst būt. Un šis jautājums ir saistīts ar to, par ko nav nekādu kompromisu, un tā ir kvalitāte. Tā ir sadarbība ar ģimenes ārstu praksēm, sadarbība ar citiem speciālistiem, ko esam paredzējuši finansiāli motivēt. Tas modelis, kas strādā Igaunijā, daļēji arī Lietuvā, Somijā, Skandināvijā, Vācijā un citur, ka tiek veidotas kopprakses, kurās ir ģimenes ārsti, pediatrs, vecmāte, fizioterapeits, gastroenterologs vai otolaringologs. Tas nozīmē, ka visiem ārstiem praksē nav visu laiku jābūt, ka mēs, piemēram, vienojamies, ka vienu reizi nedēļā aicinām grūtnieces vai bērnus, vienojamies, kā izmeklējam akūtos pacientus. Tas dotu kvalitāti, jo viens ģimenes ārsts nevar zināt visu. Tātad mūsu mērķis: jo vairāk darīsi, jo vairāk saņemsi; ja gribi palikt pamata līmenī, – paliec. Zinām, ka arī tagad ir dažādi ģimenes ārsti. Protams, jābūt atbalstam ārstiem pierobežā, kur nereti lielāka ir tieši sociālā funkcija. Jāatbalsta jaunie ģimenes ārsti, kas ir gatavi dzīvot un strādāt ārpus lielajām pilsētām, kur visi grib koncentrēties.

Primārās aprūpes jomā esam arī mēģinājuši sakārtot birokrātiskus jautājumus starp aptieku speciālistiem un ģimenes ārstiem, jo pacientam nereti nepieciešams iet papildus pie ārsta vai speciālista. Runājam arī par izglītības jautājumiem – lai speciālistiem būtu iespēja paplašināt savu darbības loku, piemēram, lai gastroeneterelogs varētu veikt ne tikai endoskopiju, bet arī ultrasonogrāfiju. Kāpēc to nevar darīt ķirurgs, kas ir katrā slimnīcā?! Lai mācās! Lai uzņemšanas nodaļā visi ārsti prastu veikt ultrasonogrāfiju; lai to spēj arī ģimenes ārsts, kurš grib mācīties un grib iegūt iekārtu par Eiropas naudu. Lai nav tā, ka piemēram, ģimenes ārsts no kāda Bauskas novada pagasta sūta pacientu uz šo izmeklējumu Bauskā, bet tur ir rinda. Ja nekas nav akūts, nav jāsūta uz slimnīcu; ja ir aizdomas, tad sūta uz datortomogrāfiju, kas samazina laiku. Tas ir darbs ar mediķu asociācijām. Mums ir daudz birokrātisku lietu, prasības, ko paši rakstām noteikumos, un tas ir jāmaina, jo dzīvojam citā pasaulē un tāpēc nevaram stāvēt uz vietas.

Tas ir jautājums arī par telemedicīnu, kas ļoti labi strādāja kovida laikā. Kāpēc jums ir jābrauc no Jelgavas vai Krustpils uz Rīgu, lai pateiktu ārstam, ka zāles palīdzēja un uzzinātu, ko darīt tālāk?! Pirmā vizīte ar apskati ir saprotama, bet otrā vai trešā vizīte var notikt attālināti. Mums bija tikšanās ar VARAM un Satiksmes ministriju par interneta pārklājumu, lai tas visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu pieejams. Un kāpēc to nevar iekļaut pašvaldību klientu apkalpošanas centros?!

– Kā to varēsiet sasaistīt?

– Galvenais, lai ir droša vieta, internets, transports. Diemžēl nekad nebūs katrā mazā pagastā ģimenes ārsts vai feldšerpunkts, tāpēc ir jābūt risinājumam. Arī Rīgā. Igaunijā redzēju praksi ar 10 000 iedzīvotāju, kas bija pierakstīti pie pieciem ģimenes ārstiem. Uz vietas bija divi, bet bija piecas māsas, un katrai bija sava specializācija – pediatrijā, psiholoģijā, grūtnieču aprūpē utt. Milzīga iestāde, kurā tika sniegtas arī attālinātas konsultācijas. Gaitenī tur bija trīs pacienti, nevis kā pie mums – 10 vai 15.

– Vai jūs zināt, ka ģimenes ārsti bieži vien lūdz nākt pacientus klātienē izrakstīt zāles, lai varētu iekasēt pacienta iemaksu? 

– Tāpēc arī par šo telemedicīnu būtu jāsaņem apmaksa, arī māsai, bet kopumā tas ļoti ieekonomē gan pacientu, gan ārstu laiku. Kāpēc jāierodas klātienē, lai izrakstītu zāles, kuras pacientam ir jādzer visu mūžu un ja analīzes ir normālas?! Patiesībā tā jau notiek – māsas to jau dara, bet tas nav legāli, tāpēc māsu loma ir jāpaceļ. Tāpat arī vecmāšu loma. Citās valstīs lielāko darbu grūtnieču aprūpē izdara vecmāte!

– Bet ir arī paradokss, ka cilvēki no Īrijas, Skotijas, Anglijas brauc uz Latviju, jo šeit var satikties ar ārstu. Tur viņi ārstu neredz, un, ja redz, tad viņš tikai datorā skatās, nevis uz pacientu…

– Precīzi. Mums nevajag aiziet tādā līmenī, bet starpposms ir vajadzīgs.  Protams, ir saprotams, ka cilvēks vēlas parunāties, bet to nevar vienmēr izmantot, jo tas arī jāsaprot, ka ārstu trūkst.

Jāveicina veselīgs dzīvesveids

– Ir vēl viena liela prioritāte, kas ir veselības pratība, profilakse un veselīga dzīvesveida veicināšana. Tur ir vairāki virzieni, kuros mēs šobrīd aktīvi strādājam, tai skaitā jautājumos par alkoholu un tabaku. Mēs Latvijā alkohola patēriņa ziņā esam pirmajā vietā OECD valstīs, un arī tabakas produktu lietošana strauji izplatās, it īpaši elektroniskās cigaretes un spilventiņi jauniešu auditorijā. Statistika ir šaušalīga – auditorijā no 15 līdz 25 gadiem sešu gadu laikā dubultojās cilvēku skaits, kas vispār lieto tabakas izstrādājumus, un pagājušogad šajā jauniešu auditorijā lietotāju bija 70%. Un lielākā daļa šī pieauguma ir tieši elektroniskajām cigaretēm.

Tā pati aptauja parāda arī iemeslus, kāpēc tā: ir ļoti garšīgi, aizstāj saldumu, augļu garšas, kas piesaista jauniešu auditoriju. Un tas arī ir iemesls, kāpēc tika atvērti divi likumi – Grozījumi Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likumā tika pieņemti 11. janvārī, un tā ir liela uzvara Veselības ministrijai un nozarei, jo likums bija atvērts trīs gadus. Taču beidzot ir pieņemti stingri ierobežojumi – aizliegti aromatizētāji elektroniskajām cigaretēm. Un no 2025. gada būs aizliegums visiem aromatizētājiem, izņemot tabakas aizstājējiem jeb tabakas garšai. Otra lieta ir arī vecuma cenzs – tabaku varēs iegādāties no 20 gadiem. Un trešā svarīgā lieta saistīta ar nikotīna spilventiņiem, kuros ir ļoti grūti izkontrolēt nikotīna daudzumu, tāpēc pārdozēt var ļoti viegli, bet likums nopietni kontrolēs šo nikotīna daudzumu spilventiņos.

– Bet internetā arī var iegādāties, piemēram, smēķēšanas izstrādājumus…

– Mēs runājam par legālo tirdzniecību, ko regulējam ar likumu. Bet otrais solis ies kopā ar grozījumiem Krimināllikumā, kas paredzēs kriminālatbildību par nelegālo cigarešu izplatīšanu, jo šobrīd ir tikai administratīvā. Tas ir otrais solis, kas iedos lielākas iespējas to visu kontrolēt policijai.

– Vajadzētu ierobežot elektronisko cigarešu lietošanu publiskās vietās, īpaši, domājot par bērniem, lai viņus pasargātu īpaši sabiedriskajās vietās un publiskajos pasākumos. Cilvēki lieto šos aromātus bērniem blakus, jo mums tas netiek ierobežots.

– Noteikumi visiem vieni – publiski smēķēt nevar!

– Bet ja tas notiek, tātad – tas nozīmē, ka Latvijā absolūti neviens to nekontrolē. Stāv veikalā pie kases un pīpē.

– Tu vari to lietot savā istabā, bet likums ir viens. Bet es teiktu, ka tas pamazām mainās un redzēju, kā pēdējā koncertā Rīgā apsargi aizrādīja elektronisko cigarešu pīpētājiem. Mums ir jādara savs darbs, jo jebkuri ierobežojumi dod efektu. Mēs nesakām, ka tas apturēs pīpēšanu vai alkohola lietošanu vispār, bet efekts būs, vismaz cilvēkam, kurš tikko sācis to darīt vai kas grib pamēģināt.

– Un kā ierobežosiet alkohola lietošanu?

– Runājot par alkoholu, likums ir otrajā lasījumā Saeimā, tur vēl daudz darba priekšā. Mēs gribam samazināt pieejamību, un viens no ierosinājumiem ir atļaut alkoholu pārdot no 20 gadiem. Vēl gribam noņemt divas stundas tirdzniecībā – vakaros to varēs tirgot līdz 20.00, bet rītos – no 10.00 darba dienās, bet svētdienās – no 10.00 līdz 15.00.

– Vai alkohols ir pārtika, vai nav? Pārtikas veikali pilni ar alkoholu! Un bērni  no mazām dienām skatās uz skaistajām pudelītēm.

–  Pieļaujam, ja ir dzerams, tad ir…

– Kolēģis droši vien vaicā, vai nebūs specializēto veikalu?

– Šobrīd tik strikts solis nav plānots, bet ierobežojumi būs, piemēram, nedrīkstēs veikalā starp ejām likt “konjaka eglītes”, nedrīkstēs reklamēt atlaides, piemēram, ”ņem divas pudeles, maksā par vienu”… To visu plānots iestrādāt likumā, tāpat arī gandrīz visu atlaižu aizliegumus reklāmās, aizliegumi distances tirdzniecībā…

Pirms sešiem gadiem ļoti līdzīgus ierobežojumus alkohola izplatībā ieviesa Lietuva, kas panāca labus rezultātus – piecu gadu laikā vidējais alkohola patēriņš samazinājies par 17% jeb 3 litriem uz iedzīvotāju, un tas bija viens no lielākajiem kritumiem visā pasaulē. Mums tie ir 12 litri uz cilvēku.

– Vai jums nākas cīnīties arī ar savu partiju, vai ir cilvēki, kas šīm idejām iebilst?

– Mums ir atbalsts veselības veicināšanai, bet – mūsu ir daudz, cilvēki raksta priekšlikumus, vēloties izmaiņas padarīt maigākas, bet tā ir diskusija. Jā, arī Saeimā ir pīpētāji, bet, uzskatu, ja gribi pīpēt, ej ārā. Arī opozīcija šajā ziņā mūs atbalstīja, šķiet, izņemot Ramonu Petraviču.

Par medikamentiem un lobijiem

– Visskaļākie darbi ir saistīti ar medikamentu cenas samazināšanu, medikamentu pieejamību un farmācijas nozares sakārtošanu, jo caurspīdīgums tajā vispār neeksistē. Domāju, ka šai nozarei ir vēl spēcīgāki lobiji nekā bankām. Līdz šim neviens no manas partijas nenāca un neteica, kas man jādara vai ka mēs neizdzīvosim, ja jūs par to nobalsosiet. Ja kāds politiķis ir ļoti saistīts ar kādu organizāciju un sāk runāt sava biznesa, nevis iedzīvotāju vārdā, tad es saku, ka viņš ir pārdevis sevi. Manai kolēģei Kristīnei Juškevicai, ar ko man ir domstarpības zāļu cenu jautājumos un kas ir mana partijas biedre, ir jāizvēlas, kāpēc viņa ir partijā! Šie jautājumi izskanēja tik publiski un visi zina, ka mēs strīdējāmies; jā, es aizstāvu Latvijas iedzīvotāju intereses, viņu veselību un arī kabatu, bet viņa aizstāv konkrētus uzņēmumus. Es tagad runāju emocionāli, bet kāpēc kādam ir jāmelo, ka nebūs mazo aptieku?! Mēs runājam par lieltirgotājiem, par brokeriem, kas sistēmā ir pa vidu un saņem lielāko peļņu bez jebkādiem griestiem, kas neko neražo un nekonsultē! Kāpēc Igaunijā, Lietuvā tā nav? Tāpēc, ka tur ir peļņas griesti un nozare ir sakārtota.

– Vai tas nozīmē, ka gribat mazināt «Sentor farm» monopolstāvokli?

– Protams! Tāpēc arī teicu, ka ziņojums būs Ministru kabinetā. Vai cilvēkam jābūt partijā, ja viņš neatbalsta partijas redzējumu?! Bet partijas valde un frakcija mani atbalsta vienbalsīgi. Ļaujiet man darīt manu darbu!

– Tā arī mūsu iedzīvotājiem saka, ka vairs nebūs aptieku…

– Tā nebūs. Tajās vietās, kur ir mazāks apgrozījums un kur mazāks iedzīvotāju skaits, jau tagad eksistē atbalsta mehānismi aptiekām, lai tās saglabātu savu darbību. Tas gan ir ļoti neliels. Bet šis modelis, ko veidojam, nav saistīts ar mazajām aptiekām. Mēs gribam, lai aptiekas paplašina savus pakalpojumus, īpaši, piemēram, laukos, jo – ja laukos nav mediķu, bet ir aptieka, tā var palīdzēt, jo cilvēki aptiekām ļoti uzticas.

– Vai ir normāli, ka cilvēkiem jābrauc, teiksim, 20 vai 30 kilometri uz aptieku?

– Tas ir privāts bizness, un pašām aptiekām par to jādomā, bet pēc pētījumiem mums ir par 40% aptieku vairāk, nekā uz šādu iedzīvotāju skaitu būtu nepieciešams. Mēs varam aicināt aptiekas, kas pelna daudz, izveidot aptieku, kas tik daudz nepelnīs.

– Bet ko jūs gribat panākt?

– Sakārtot nozari. Redziet, aptiekām ir ļoti daudz ierobežojumu un uzcenojuma griesti, bet tādu ierobežojumu nav lieltirgotājiem, un tos mēs gribam noteikt, tāpat kā prasīt, lai atlaides būtu caurspīdīgas. Šobrīd diskutējam par uzcenojumu, jo ir dažādi modeļi, kas ir Igaunijā un Lietuvā. Sistēma ir ļoti sarežģīta, bet iesim soli pa solim. Piemēram, tiem medikamentiem, kas ir kompensējamo zāļu mehānismā un medikamentiem, kas tajā nav, ir divi dažādi piecenojuma modeļi, un, ja zāles netiek no valsts kompensētas, cena ir augstāka. Mūsu mērķis ir nonākt pie vienas cenas, kas līdzinās kompensējamo zāļu cenai. Tas atvieglos birokrātiju, jo nebūs divas uzskaites.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Mūsu veselība” saturu atbild SIA “Novadu Ziņas”. #SIF_MAF2023