Kādas tik frāzes un izteicienus nelietojam, lai gluži kā Minhauzens, kas, kā pats stāsta, sevi aiz matiem no purva esot izvilcis, piedabūtu sevi mainīt neveselīgos ieradumus! Tie grūtāk realizējamie ir divi – veselīga ēšana un pietiekama kustēšanās ikdienā. Kā, nu sakiet, kā lai realizē to veselīgo ēšanu, ja lielākoties ēst gribas kā trakam vilkam un jo īpaši to, ko neiesaka, un tad, kad nav īstais brīdis?! Un kāda pārlaimīga kustēšanās, ja pēc kārtīgas darba dienas pie datora pat līdz gultai aizrāpot grūti, bet sestdienās un svētdienās dažādi mājas darbi un senu solījumu izpilde teju pa minūtēm izplānoti?! Skan mazliet pārspīlēti? Bet lielākoties tas ir arī fakts, ka slikti ieradumi un mazkustīgums ir liels drauds mūsu veselībai. Un tas tā ir pēc definīcijas, jo tā saka, ka dzīvība ir matērijas eksistēšanas un kustības formas izpausme. Tātad atziņai, ka kustībā meklējams dzīvības spēks, ir jau pierādītas patiesības spēks.

Kusties vesels!

Tieši šādu mudinājumu izteikta vienā no Latvijas veselības platformas 2015.-2065. gadam sadaļām. Cik nu šobrīd tādā valstiskā līmenī vairs atceramies par šo plānošanas dokumentu un tajā solītajām aktivitātēm, skaidrs, ka tajā minētie pētījumi un atziņas: ”Ieradums regulāri būt aktīvam ikdienā un sportot jāveido bērnībā un jāturpina pusaudžu un pieaugušo vecumā. Fiziskā aktivitāte uzlabo cilvēka fizisko sagatavotību un organisma sistēmu funkcionālo stāvokli, paildzina pilnvērtīgas dzīves periodu, attālina novecošanu. Pastāv cieša saistība starp fiziskās aktivitātes intensitāti un imunitāti, aptaukošanos un traumu risku.

Regulāras un individuāli piemērotas fiziskās aktivitātes rada virkni pozitīvu efektu: pieaug vielmaiņas intensitāte un mazinās virssvara risks; uzlabojas sirds-asinsvadu, elpošanas, gremošanas un citu orgānu sistēmu darbība; normalizējas arteriālais asinsspiediens; samazinās holesterīna skaitlis un pazeminās aterosklerozes risks; stabilizējas kardiovaskulārā un simpatoadrenalā atbilde uz pēkšņu slodzi; stabilizējas kaulu masa un pazeminās osteoporozes riska līmenis; palielinās muskuļu masa; paaugstinās imunitāte; palēninās bioloģiskā novecošanās; saglabājas vai uzlabojas garīgās darbaspējas un fiziskās spējas: izturība, spēks, lokanība, veiklība, ātrums un kustību koordinācija; samazinās sadzīves un sporta traumu risks; samazinās iespēja saslimt ar dažām hroniskām slimībām; uzlabojas pašsajūta, mainās attieksme pret sevi.”

Bet šim labo iespēju uzskaitījumam līdzās ir arī prakses pētījumu apskats; un tas liecina, ka vairumā ģimeņu nav fizisko aktivitāšu tradīciju, īpaši to cilvēku vidū, kam šobrīd ir 50+ gadu. Aptaujas liecinot, ka daudzi vairāk ar nepatiku atceras sava skolas laika normas, kas bija jāpilda sporta stundās, bet vienlaikus ir priecīgi, atceroties ārpusskolas fiziskās aktivitātes – futbolu, tautas bumbu pagalmā, paslēpes, ”kazaku-laupītāju” cīniņus, ķerītes… Tiem, kam šobrīd ir ap 30, skolas laiks saistās ar tehnoloģiju ienākšanu mūsu dzīvē, kas ievērojami ir saīsinājis laiku, ko bērni pavadīja un pavada ārpus telpām.

Ko darīt, kā lai šo apburto mazkustīguma loku lauž? Speciālisti atzīst, ka būtu svarīgi katrai vecuma grupai izvirzīt precīzu motīvu, kāpēc ir vērts kustēties un kustēties vairāk. Proti, bērndārzniekiem un jaunāka skolas vecuma bērniem dotu iespēju mazāk slimot, vairāk laika pavadīt savās iemīļotajās nodarbēs; pusaudžiem jauniešiem – kustības garantē gan skaistu augumu, gan veiklību, citas fiziskās iemaņas, kā arī… jaunas iepazīšanās, piemēram, komandu sporta spēlēs. Bet, šķiet, ka vislielākā bonusu pakete šai ziņā iedalīta pieaugušajiem un senioriem. Pirmajiem tā ir iespēja dzīvot bez galvassāpēm, bez saspringta kakla un plecu joslas muskulatūras, bez virssvara, bez paaugstināta arteriālā asinsspiediena, ar labu nakts miegu, bez locītavu sāpēm, bez hronisku slimību riska. Savukārt senioriem tā ir iespēja iegūt lielāku muskuļu masu, stabilu gaitu, spēju izvairīties no kritieniem, iespēja panākt hronisko slimību stabilizēšanos. Un pilnīgi visiem kustību prieks garantē arī vispārēji labu noskaņojumu.

 Kad laime, prieks un veselība skriešanā

Šķiet, ka līdz ar pandēmiju tiešām sabiedrībā ir panākts kāds lūzums, īpaši dodot priekšrocību dažādiem sporta un kustēšanās veidiem ārpus telpām. Un daudzviet vērojams kāds īpašs – nūjošanas un skriešanas – bums. Skriešana, īpaši jau garo gabalu, no skolas laikiem daudziem asociējas ar nepatīkamām emocijām, taču nereti gadās, ka pieaugušā vecumā cilvēks tomēr atklāj sev šo fizisko aktivitāti kā patīkamu nodarbi. Nenoliedzami netrūkst arī to, kam skriešana ir tuva no laika gala, tā teikt, – kopš pirmās reizes. Par to, kā izdevies iemīlēt šo kustību prieku un jo īpaši skriešanu, stāsta vairāki entuziasti.

Stingrs pamats – pie Gunāra Reimata un Daces Aumales

Bijušais  tukumnieks, nu Vidzemes augstskolas pasniedzējs Jānis Kapustāns atceras: ”Ar sportu sāku nodarboties toreizējā Tukuma 1. J. Raiņa vidusskolā, kur PSRS laikā bija izveidota eksperimentāla sporta klase. Meitenes un daži puiši trenējās vieglatlētikā pie Gunāra Reimata. Puišu lielākā daļa trenējās basketbolā pie Daces Aumales, un bijām viena basketbola komanda. Un tā piecus gadus (4.-8. klase pēc tā laika numerācijas) divi treniņi dienā – no rīta 40 minūtes un vakarā pēc skolas pusotru stundu. Brīvdienās reizēm vēl basketbola spēles, braukājot pa Kurzemes zonu. Lai gan reizēm kādus treniņus izlaidām (“nobastojām”), tomēr bija regulāri jādodas uz treniņiem, un tas audzināja disciplīnu. Sporta klasei beidzoties, arī manas aktīvās sporta gaitas izbeidzās, sākās brīvība – nedarīt sportā vairāk neko. Pagāja gadi, līdz studiju laikā ārzemēs (Zviedrijā, Norvēģijā, Lielbritānijā) noskatījos, ka cilvēki skrien, un man arī radās vēlme paskriet, īpaši, ja visu dienu esi pavadījis, sēžam pie galda. Tā pēc 30 savas dzīves gadiem uzsāku nedaudz skriet – 2 vai 3 reizes nedēļā. Toreiz skriešana vēl nebija populāra un daudzi uz ielām un parkos skatījās uz mani kā tādu dīvaini ar atklātu neizpratni. Nākamais solis bija uzdrīkstēšanās sākt skriet «Lattelecom» Rīgas maratonā desmit kilometrus. Skrējiena laikā mocījos, “miru nost” un nesapratu, kāpēc es šeit mokos, kam man tas viss ir vajadzīgs? Tomēr pēc katra šāda skrējiena jau zināju, ka arī nākamajā gadā skriešu atkal un atkal. Palīdzēja arī kopīgie sagatavošanas treniņi Mežaparkā, kurus organizēja A. Nords. Kad redzi sev blakus daudzus citus līdzīgus skriet gribētājus, tas iedvesmo. Tā sakot, apetīte rodas ēdot. Gribējās noskriet vēl ātrāk, un tad jau ir vajadzīgs treneris. Ar vērienu nosvinējis 44. dzimšanas dienu, 2015. gada februārī pieteicos sporta klubā «Tērauds». Pirmais jautājums trenerim bija: vai neesmu par vecu? Treneris atbildēja: 15-20 gadus vari skriet mierīgi! Un tā jau astoņas sezonas noskrietas SK «Tērauds» rindās! Iedvesmoja un motivēja uz jauniem sasniegumiem gan treneri Jānis Višķers un Jānis Razgalis – elites sportisti ar augstiem rezultātiem (ne tikai pamāca, bet var paši izcili noskriet), gan būšana kopā ar kluba biedriem koptreniņos, gan arī arvien labāki rezultāti.”

Kustību daudzpusība jau bērnībā

Arī Kristīne Zelmene, līdzīgi kā Jānis, skolas sporta stundas atceras ar prieku. Viņa atzīst: “Par lielu skrējēju sevi nekad neesmu uzskatījusi. Skrienu mazliet aktīvāk par svētdienas skrējēju, bet man nav strikta treniņu grafika un ne tuvu necīnos par vietām un medaļām. Jau kopš bērnības diezgan aktīvi sportoju, esmu izmēģinājusi daudzus un dažādus sporta veidus – smaiļošanu, volejbolu, tuvcīņu utt. – vieglāk būtu uzskaitīt, ko neesmu darījusi. Arī skriet man ir paticis vienmēr. Man nav rūgtu atmiņu no sporta stundām, kurās bija jāveic krosa skrējiens, tieši pretēji, garās distances man patika vislabāk. Jau skolas laikā tiku sūtīta uz dažādām sacensībām, arī sprinta distancēm, bet pārsvarā tomēr pati lūdzu pēc garākām distancēm, par ko citi skolas biedri bija īpaši priecīgi stafetēs, jo tā atbrīvoju viņus no mocībām. Ar garo distanču skriešanu aktīvāk (divas līdz trīs  reizes nedēļā) sāku nodarboties apmēram pirms sešiem gadiem, bakalauru studiju pēdējā kursā. Sāku skriet diezgan klasiska iemesla dēļ – gribēju nedaudz nomest svaru. Ar laiku gan svara nomešana kā mērķis zaudēja manu uzmanību un skriešana tika nolikta malā. Tomēr kaut kāds mehānisms manī tika iekustināts, jo nepagāja ilgs laiks, kad pieķēru sevi ilgojamies pēc pašas skriešanas. Atkal pievērsos aktīvākai skriešanai, tikai šoreiz pavisam citas motivācijas vadīta – prieka pēc. Pamanīju, ka skriešanas laikā varu sakārtot savas domas, pieņemt lēmumus, kas nomāc prātu, un ka mani uzlādē tā sajūta pēc noskrieta treniņa. Tomēr nemelošu, vienmēr bija sevi nedaudz jāpiespiež piecelties un izkustēties. Pavisam “saslimu” ar skriešanu tad, kad pirmo reizi izmēģināju spēkus taku skriešanas seriālā «Stirnu buks». Noskrēju savu pirmo zaķu distanci (ap 12 km) Ogres zilajos kalnos. «Stirnu buku» iesaku ikvienam, kam patīk un arī nepatīk skriet. Šajos posmos slēpjas kaut kas vairāk par vienkāršu skriešanu; tā ir satikšanās, būšana pie dabas un lieliski pavadītas brīvdienas gan lieliem, gan maziem.”

Pirmie 3 kilometri 40. dzimšanas dienā

“Redzēt saullēktu agrā vasaras rītā, kad zāli klāj smalki rasas pilieni un putni lēnām mostas, uzsākot savu rīta dziesmu. Sajust siltas  lietus lāses sejā, kad skrienot tevi pārsteidzis nerātns lietus mākonis. Saprast, kad ir jau vēss un nākamajā reizē vajadzēs cimdiņus, jo pirksti nosaluši un grūti atsiet kedas pēc skrējiena. Satikt agros ziemas rītos sētnieku, kurš pukojas un centīgi tīra ietves no baltā, pūkainā sniega, un nesaprot, par ko es priecājos. Tik daudz ko jaunu dabā atklāju, iemācījos saskatīt, sadzirdēt un iemīlēt, tieši skrienot,” tik romantiski, savukārt, skriešanu raksturo Ligita Leitlande. Viņa stāsta: “Pirmos  trīs kilometrus noskrēju savā 40. dzimšanas dienā Rīgā. Tas bija 2010. gada “Okartes” nakts skrējiens pār Vanšu tiltu un atpakaļ. Vienkārši gribējās citādāku ballīti, bez domas, ka varētu vēl kādreiz skriet, kur nu vēl trenēties, vai piedalīties sacensībās. Man pat nebija sporta tērpa, vienkārši vasaras šorti un krekliņš, jo tā taču bija ballīte! Laikam jau mans lēnais temps un visa tā ballītes sajūta, kā arī medaļa finišā bija tie, kas mani ieinteresēja un es nolēmu, ka pamēģināšu vēl skriet, tikai pēc darba, pa piemājas mežu. Tieši tas arī bija pareizais lēmums, kādēļ iemīlēju skriešanu: būt mežā, būt ar dabu, būt vienai. Tā skrienot pa vakariem pēc darba un brīvdienu rītiem sapratu, ka nu jau ar prieku noskrienu 10 kilometrus. Skrēju lietū, ziemā, kad biju dusmīga vai priecīga, jo nemanot biju iemīlējusi skriešanu un pāris dienas bez treniņa jau bija daudz. Pirmās lielās sacensības bija Rīgas “Lattelecom” maratons  (nu jau nosaukums mainīts vairākas reizes), bet tikai pieci kilometri, lai saprastu, kā tas ir, būt daļiņai no tik liela sportotāju pulka. Pilnīgi bez sajūsmas finišēju, jo biju vīlusies un izbrīnīta, cik daudz cilvēki skrien. Tādā masā pat īsti nevar paskriet, tik lēni tipini un sākumā vispār sanāk tikai iet, kamēr tiec kādā platākā ielā, kur tev blakus skrējējs nebaksta sānos. Tad arī nolēmu, nākamgad skriešu 21 kilometru. Nekādu drūzmēšanos un iešanu skriešanas trasē! Pats galvenais, ka biju iepazinusi jau vairāk aktīva dzīvesveida cienītājus un sāku interesēties par skriešanas sacensībām Latvijā. Te nu sākas mans īstais stāsts par skriešanas prieku. Nemanot visas brīvdienas bija kļuvušas par sacensībām. Sākumā tie bija “Skrien Latvija” posmi, kas notika reizi mēnesī kādā no Latvijas pilsētām, tad iepazinu skrējienu seriālu “Stirnu buks” kurš ir ļoti audzis un katru gadu palicis arvien interesantāks ar savām skaistajām un nemaz ne vieglajām trasēm. Un tieši tas arī mani ieinteresēja, jo es centos augt līdzi. Man gan sākums pirmajā gadā jau bija ar «Stirnu buka» trasi, kas skaitās 18+ km pa meža takām. Otrajā gadā jau biju garākajā trasē «Lūsis»  30+ km, un to es skrienu vēl joprojām. Mans skriešanas prieks bija nemanāmi kļuvis par dzīves nepieciešamību, savu spēku, varēšanas un disciplīnas pārbaudi. Pēc katra skrējiena gribēju zināt, vai varu vairāk. Lai skrietu tālāk. bija vairāk jāstrādā treniņos, un nu jau tie bija pieci seši  treniņi nedēļā.”

Skrien, lai neslimotu

Savukārt Anda Valtere skriet uzsāka, lai atbrīvotos no biežās slimošanas: “Sāku skriet 2012. gadā, lai mazinātu stresu, kas darbā un ikdienā ar maziem bērniem uzkrājās un bija sācis ietekmēt veselību. Pārāk bieži saķēru vīrusus, kas komplicējās un rezultējās ar antibiotiku lietošanu – pneimonija, bronhīts, sinusīts – visu “izbaudīju”. Kādā brīdī pati sev teicu, ka esmu par jaunu, lai tik daudz slimotu. Brālis – ārsts – ieteica vienkāršu formulu – vismaz trīs reizes nedēļā vismaz 30 minūtes fiziska slodze – tāda, lai pulss ir virs 160. Sāku ar četriem kilometriem pēc darba. Lai gan regularitātes nebija, tomēr veselība uzlabojās. Sāku iet uz grupu nodarbībām sporta klubā. Un kopā ar kolēģiem 2012. gadā pieteicāmies Rīgas maratona ietvaros skriet 5 km. Ar milzu piepūli tos paveicu 32 minūtēs. Un bija ļoti lepna par sevi! Nākamajā gadā jau bez kolēģu kompānijas skrēju 10 kilometrus, bet vēl pēc gada pieveicu pusmaratonu divās stundās un trīs minūtēs, – plīsu no lepnuma, ka esmu ko tādu paveikusi! Ievēroju, ka mērķis – dalība sacensībās – mani labi motivē iet un trenēties. 2014. gada rudenī pieteicos pilnai maratona distancei, ko plānoju skriet 2015. gada maijā Rīgas maratonā. Pieteicos arī programmai “mans pirmais maratons”, man laimējās, tiku izvēlēta kā viena no dalībniecēm programmā. Programmas ietvaros vesela grupa trenējāmies pie trenera pēc individualizēta treniņplāna. Domāju, ka tas bija pagrieziena punkts, lai iemīlētu skriešanu – mērķis, režīms, grupas atbalsts, rakstījām arī atskaites, ko esam ik nedēļu paveikuši. Skriešanas slodze strauji pieauga, bet – šur tur sāpēja, tāpēc sāku regulāri iet un vingrot pie fizioterapeita. Kopumā līdz sava pirmā maratona finišam tiku bez neviena izlaista treniņa un bez nopietnām traumām. Pēc pirmā maratona skriešanu turpināju un šo gadu laikā Amerikā un Eiropā esmu noskrējusi astoņus maratonus, daudzus pusmaratonus un īsākas sacensību distances…

Jau pēc pirmā maratona secināju, ka slimoju reti un īsi, turklāt būtiski atkāpās mokošās sezonālās alerģijas, kas ik gadu mani bija mocījušas kopš skolas laikiem. Turklāt pēc treniņiem bija endorfīnu pildīta patīkama sajūta. Fiziskās veselības ieguvumi bija acīmredzami. Un noteikti ieguva arī mana mentālā veselība – es biju ieguvusi vaļasprieku, kas ar treniņu ritmu strukturē ikdienu un dod lielisku piederības izjūtu pasaules skrējēju kopienai. Biju ieguvusi jaunu aspektu manai identitātei – esmu maratoniste, bet, kas pats svarīgākais – tā  iepriecina un vairo enerģiju ikdienā.”

Tomēr… ar mēru un piesardzību

Lai arī cik rekomendējama būtu skriešana, nedrīkst aizmirst par piesardzību arī šajā nodarbē – atgādina «NTZ» uzrunātie fizioterapeiti Ojārs Brokāns un Ilze Berga.

“Skriešana ir aeiroba cikliska slodze, kas trenē sirds asinsvadu sistēmu un apakšējās ekstremitātes. Tā uzlabo sirds darbību, ikdienas fiziskās un mentālās darbaspējas. Bieži vien tas, vai cilvēks spēs noskriet garāku distanci, ir atkarīgs mazāk no viņa fiziskās, bet vairāk no mentālās sagatavotības,” skaidro Ojārs.

Ilze piebilst: “Cilvēkam skrienot tiek stiprināta kardiovaskulārā sistēma, tiek trenēta izturība. Skriešanai ir laba ietekme uz cilvēku emocionālo stāvokli, jo skriešanas laikā izdalās endorfīni, tiek pastiprināti uzņemts skābeklis, kā arī izvēloties apkārtējo vidi, pa kuru tiek skriets, ir iespēja izvēlēties sev atbilstošāko. Noteikti var minēt arī iespējamu svara zudumu, kermeņa tonizēšanos ilgtermiņā, ja tas kādam ir bijis sākotnējais iemesls skriešanai, tomēr jāatceras, ka skriešana piespiedu kārtā spēj radīt lieku stresu un spriedzi ķermenim, kā rezultātā var rasties psiholoģiska izdegšana, vai pat traumas. Un te nu varam arī apskatīt negatīvo ietekmi uz ķermeni skriešanas laikā. Skriešana ir traumatisks sporta veids, it īpaši, ja papildus skriešanai netiek stiprināti muskuļi lielo locītavu stabilitātei. Traumas var rasties pēdās, ceļos, gūžu locītavās un pat mugurkaulā, tāpēc skrienot iesaku sākotnēji izvēlēties pareizos apavus skriešanai, tos pielāgojot pēdai un gaitas paternam, izvēlēties apavus atbilstoši segumam pa kuru izvēlieties skriet, kā arī sākotnēji izvēlēties mīkstu segumu, pa kuru skriet, lai būtu mazāks noslogojums un trieciens uz locītavām. Iesaku sākotnēji sazināties ar fizioterapeitu vai treneri, kas spētu novērtēt skriešanas tehniku un tajā apmācīt, lai nerastos nepareizs skriešanas paterns, kas turpmāk ietekmētu traumu risku attīstību.”

Piemēram, Kristīne atzīst, ka visu šo gadu laikā, kopš nodarbojas ar skriešanu veiksmīgi iztikusi bez traumām. Viņa stāsta: ”Tā kā man vēl pirms skriešanas tika izoperēts menisks un bija nelielas problēmas ar krusteniskajām saitēm, tad vienmēr izturos piesardzīgi pret pārmērīgām slodzēm un dažkārt sevi saudzēju vairāk nekā vajag. Jāpiemin gan, ka paralēli skriešanai arī cenšos regulāri vingrot, lai nostiprinātu dziļo muskulatūru. Pagaidām arī vispār neskatos maratona (un garāku distanču) virzienā, sevišķi, ja tās jāveic pa cietu asfalta segumu. Reiz sešu stundu rogainingā noskrēju 44 kilometrus un tas bija mans absolūtais maksimums, kurā jau ķermenis sāka signalizēt robežu, kuru nevajadzētu pārsniegt. Tik garām distancēm ir jātrenējas nopietnāk un ar citu pieeju. Ja reiz plānošu trenēties maratonam, tad noteikti tikai pieredzējuša trenera uzraudzībā, lai nenodarītu sev pāri. Tāda pagaidām ir mana skriešanas atslēga, skrienu savam priekam, ieklausoties sajūtās un pārāk nenosodot sevi, ja dažkārt sanāk izlaist kādu treniņu.”

Savukārt Jānis atceras: ”Pēc iestāšanās “Tēraudā” ātri vien noberzu kājas. Centos vilkt biezākas zeķes, likt plāksterus. Risinājums izrādījās pavisam vienkāršs: jābūt elastīgām sporta skriešanas zeķēm, ko iepriekš vienkārši nezināju! Vēl iznāca saskarties ar muguras sāpēm. “Tērauda” pirmajā sezonā, pāris dienas pirms “Lattelecom” Rīgas maratona, sagrāba stipras muguras sāpes. Dienu pirms sacensībām ierados uz “Tērauda” koptreniņu un pateicu par problēmu trenerim pārliecībā, ka viņš mani atbrīvos no piedalīšanās sacensībās. Ha, nekā nebija! Treneris Jānis Višķers izritināja gumijas paklājiņu uz zemes Sporta akadēmijas stadionā, parādīja vairākus stiepšanās vingrinājumus un lika man tos atkārtot. Tu guli praktiski uz zemes un ar grūtībām mēģini izpildīt. Bet nākamajā dienā – zili brīnumi! – no sāpēm ne vēsts un bez problēmām noripināju 10 kilometrus “Lattelecom” Rīgas maratonā ar jaunu personīgo rekordu!” Viņš arī atzīst ka: ”Sēdošs darbs ir veicinājis to, ka muguras sāpes reizēm ir uznākušas arī vēlāk. Tad veiksmīgi noder vispārējās fiziskās sagatavotības vingrinājumi. Sporta klubā ir pieejami video paraugi, kuros treneris Jānis Razgalis parāda, kā pareizi izpildīt. Uznākot muguras sāpēm, vispārējās fiziskās sagatvotības vingrinājumi ir ļoti efektīvi un ātri vien ar muguru viss ir kārtībā! Tagad mugura par sevi nav devusi zināt jau ilgu laiku. Vairāk tādu lielu traumu par laimi nav gadījies.“

Anda stāsta: “Runājot par sporta traumām, biežāk iedomājamies par fiziskajiem riskiem, kas ir kāda sāpoša cīpsla vai saite vai varbūt kāds kritiens vai stresa lūzums. Turklāt nereti par to domājam, kā par sporta tumšo pusi. Jā, arī es sākotnēji tieši tā uz to skatījos.  2017. gada aprīlī skrēju savu trešo maratonu – leģendāro un prestižo Bostonas maratonu, kam trenējos vairākus mēnešus Latvijas aukstajā ziemā. Aktīvākie garo distanču un tempa treniņi bija aukstajos ziemas mēnešos, tie noveda līdz sāpošai saitei pēdas apakšdaļā – man bija plantārās fascijas iekaisums. Bostonas maratona pēdējā kilometrā sajutu pēdā tādu kā šāvienu. Piedzīvoju plantārās fascijas daļēju plīsumu. Tā bija mana pirmā nopietnā trauma. Daudzas nedēļas ar kruķiem. Atceros, gāju pie klienta uz tikšanos ar kruķiem, pie durvīm satiku paziņu, kas zināja par manu maratoskriešanu un teica, ka jāmet miers tādam sportam, kas noved līdz kruķiem. Es smaidīju un pie sevis domāju, ka kruķi mani neapstādinās, jo ieguvumi, ko man skriešana dod, ir daudz lielāki nekā risks un neērtības, kas var rasties traumu dēļ. Tomēr pirmā trauma bija psiholoģiski smags pārdzīvojums. Līdz vasarai staigāju ar kruķiem, pēcāk ar ortozi, rehabilitācija un atgriešanās nebija viegla, šķita, ka traumas ir sporta tumšā puse, kas visu bremzē un atņem iespēju kustēties. Vēlāk arī ar īpašām sporta ortozēm, kas stiprina potīti un pēdu, bet… trenējos un arī noskrēju Čikāgas maratonu.

Agnese Leiburga

kastīte2

Kusties vesels!

! Pasaules Veselības organizācija (PVO) uzsver: cilvēka ķermenis ir radīts kustībām, tādēļ vislabāk jūtamies tad, kad regulāri izkustamies. Jo vairāk laika veltām fiziskajām aktivitātēm, jo lielāks būs ieguvums veselībai.

! Nodoties kustību priekam nekad nav par vēlu – arī senioru vecumā fiziskās aktivitātes salīdzinoši īsā laikā var uzlabot labsajūtu un veselību.

! Fiziskās aktivitātes palīdz uzturēt normālu ķermeņa svaru un novērst aptaukošanos, kas ir viens no galvenajiem riska faktoriem daudzām saslimšanām, piemēram, sirds un asinsvadu sistēmas slimībām un 2. tipa cukura diabētam.

! Fiziskās aktivitātes ir vienas no labākajām zālēm pret stresu. Fizisko aktivitāšu laikā smadzenēs pastiprināti izdalās laimes hormons endorfīns, kas rada pacilātības, prieka un laimes izjūtu, palīdzot ķermenim atbrīvoties un uzlabot garastāvokli.

! Fizisko aktivitāšu laikā izdalītais laimes hormons endorfīns rada ne vien prieku un pacilātības izjūtu, bet arī vairo enerģiju. Tādēļ, jo vairāk kustēsies, jo vairāk spēsi izdarīt.

! Daudzi pētījumi apraksta regulāru fizisko aktivitāšu saistību ar ciešāku miegu, mazāku nogurumu dienas laikā un labāku kopējo miega kvalitāti. Tādējādi tiek uzlabotas koncentrēšanās spējas, atmiņa, modrība, radošā domāšana un darba produktivitāte.

! Ir pierādīts, ka fiziskās aktivitātes palīdz stiprināt kaulus un muskuļus, kā arī attīsta un uzlabo kustību koordināciju un līdzsvaru, kas ir būtiski gan bērna augšanas un attīstības posmā, gan pieaugušo un senioru vecumā, kad pakāpeniski sāk samazināties kaulu blīvums un muskuļu masa un palielināties kritienu un lūzumu risks.

! Fiziskās aktivitātes ir labs profilakses līdzeklis, lai novērstu daudzas slimības, kas izraisa dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Ar regulārām fiziskajām aktivitātēm var novērst sirds un asinsvadu sistēmas slimību, osteoporozes, 2. tipa cukura diabēta, hipertensijas, artrīta un dažu vēža formu attīstību (piemēram, zarnu un krūts vēža attīstību). Tāpat fiziskās aktivitātes spēj ievērojami mazināt jau esošu hronisku slimību attīstības un progresēšanas risku.

Kastīte nur3

Pirms uzsākt aktīvākas sporta nodarbības, noteikti ir vērts vispirms aprunāties ar savu ģimenes ārstu, kā arī konsultēties ar fizioterapeitu.

Lai uzturētu labu fizisko formu un veselību, pieaugušajiem tiek ieteiktas šādas aktivitātes:

*Katru nedēļu – 150 minūtes mērena aerobā slodze, plus divas vai vairāk reizes nedēļā spēka vingrojumi, lai nostiprinātu muskuļus; 75 min intensīva aerobā slodze, plus divas vai vairākas reizes nedēļā spēka vingrojumi, lai nostiprinātu muskuļus.

* Mērena aerobā slodze: ātra iešana, ūdens aerobika, lēna riteņbraukšana, zāles pļausāna utt.

* Intensīva aerobā slodze: skriešana, peldēšana, ātra riteņbraukšana, basketbola vai futbola, tenisa spēlēšana utt.

*Spēka treniņi: svaru cilāšana, vingrojumi ar hantelēm vai gumijām; vingrojumi, kas saistīti ar ķermeņa svara pārnesi; smagi dārza vai mājas darbi.