Jolanta Kraukle, Engures saietu nama izstāžu kuratore

–  Kā vērtējat aizejošās Saeimas darbu?

– Neko sliktu nevaru teikt. Protams, ka ir bijušas kļūdas un lietas, kas Saeimas un valdības darbā nepatika, tomēr tajā pašā laikā jāapzinās, ka bija kovids, bija karš…Mēs kaut kā parasti gribam citu valdību, citu Saeimu, “viss slikti“, bet piemirstam, ka tie taču esam mēs paši. Un, nezinu, vai tieši kāds konkrēti no tiem simts deputātiem vai kāds no ministriem ir personīgi vainīgs, ka kaut kur uzklāts slikts ceļš vai, nezinu, noorganizēt negodīgs iepirkumu konkurss. Šķiet, reizēm, pirms teikt, ka “viss ir slikti“, tomēr vajadzētu pavērtēt arī savu attieksmi pret valsti, likumiem, rīcībām. Un pašiem sev pajautāt: ja redzam kādas nebūšanas, vai tiešām arī kaut ko darām lietas labā? Nereti tomēr esam diezgan kūtri – nenākam kopā, neizrunājam problēmas, nemēģinām tās risināts. Tik tā – ievēlam tur ik četrus gadus kaut kādu Jānis un tad gaidām, ka viss notiks. Bet nereti arī pašiem ir jābūt vēlmei iesaistīties.

Bet ja atkal pievēršamies aizejošajai Saeimai, varu tomēr piebilst, ka bija viena lieta, kas man tiešām nepatika. Proti, sākoties karam Ukrainā, partijas kaut kā, man šķiet, īsti nesaliedējās. Nu, piemēram, kāpēc tad īsti bija jāatkāpjas iekšlietu ministrei Marijai Golubevai? Tas tā arī nebija saprotams. Bet, ja visi vēlamies tikai labu, vēlamies būs saliedēti, virzīties uz labklājību un tamlīdzīgi, kāpēc tad atkal katra partija sāka vilkt deķīti uz savu pusi!? Varbūt… partiju par daudz?

– Kuri, jūsuprāt, būtu svarīgākie uzdevumi, kas jāpaveic jaunajai Saeimai?

– Mans vēlējums būtu, lai tie, kuri būs valdībā, vairāk censtos ieklausīties nozaru speciālistos, piemēram, uzņēmējos. Viņi taču paši vislabāk zina, kas viņus apgrūtina, kas traucē strādāt, un ir svarīgi to izprasts, jo bez uzņēmējiem jau valsts nevar pastāvēt. Tas pats ir arī ar mediķiem, pedagogiem, kas jau ar pieredzi un zina, kā lietas strādā. Te, jāpiebilst, ka, manuprāt, pieredzi kopumā nevajadzētu novērtēt par zemu. Jā, ir labi, ka nāk jaunie un ar jaunām idejām, bet nereti tā tomēr vēl tikai ir teorija. Taču tie, kas jau strādā, piemēram, skolās, slimnīcās, var pateikt, kas darbosies, kas ne. Īsāk sakot, būtu vairāk jāieklausās zinātājos, nevis, kā tas reizēm notiek ar dažādām reformām, – kāds kaut ko izdomā, bet citiem tad pēc tam kaut kā jāmēģina tās īstenot.

Vēl, kas tāds novērojums, šķiet, ka varētu būt mazāk birokrātijas. Reizēm jau runā, ka Eiropa mums to un Eiropa mums šito liek, bet, cik zināms, tie bieži vien ir tikai ieteikumi, ko mūsu ierēdniecība ārkārtīgi pārcentīgi mēģina iedzīvināt. Tas rada iespaidu, ka varbūt cilvēks tur devies strādāt, jo grib īstenot kaut kādas savas personīgās ambīcija, nevis darboties ar citiem kopā sabiedrības labā. Tāpat diemžēl vairākkārt ir apliecinājies tas, ka, tiekot pie kāda lielāka vai mazāk amata, deguns ir gaisā un galva sagriežas tiktāl, ka aizmirtas, kā cilvēki patiesībā dzīvo. Tādēļ topošajiem deputātiem vēlu paturēt prātā, ka nav jau tā – iebalso un tad nu tik rīkojies, kā iedomājies pats par labu esam. Deputāts tomēr pārstāv savu vēlētāju. Kā labs piemērs, manuprāt, bija Anglijas karaliene – pavisam vienkārša komunikācijā. Un, iespējams, tas ir kaut kāds iekšējās inteliģences jautājums. Taču mums nereti tā: “Nu kas tiem cilvēkiem par daļu – mēs te tagad spriežam.”

Un vēl, –  nevajadzētu aizmirst par kultūru, kas, šķiet, šobrīd tā kā pabīdīta maliņā. Pretējā gadījumā varam nonākt pie tādas situācijas kā “brāļu tauta“, dzīvojot sādžās. Tāpat svarīga ir arī savas tautas vēstures apzināšana un, ja godīgi, ir šoks par to, ka šobrīd skolās vēsture kā priekšmets tiek pabīdīta maliņā…

– Pēc kādiem kritērijiem izdarāt savu izvēli vēlēšanās un kā iesakāt rīkoties citiem?

– Jāsaka, tādas ārkārtīgi lielas dilemmas man nav, lai arī nav vēl līdz galam izlemts, par ko balsot. Toties ir atsijāta vesela rinda sarakstu, par ko es skaidri zinu, ka nebalsošu – vairāk nekā puses no piedāvātā. Tad nu atliek izvēlēties no atlikušā. Te jāpiebilst, ka man patika Vairas Vīķes Freibergas intervija Latvijas televīzijā – ļoti labi pateica par esošo situāciju. Vēl pirms četriem gadiem, neslēpšu, arī es, līdzīgi kā daudzi citi, kas bija noguruši no esošās situācijas, vecās politikas, nolēmu balsot par jauniem cilvēkiem. Bet nu izrādījās, ka šie jaunie cilvēki nezina, ko paši dara… Tad nu tas secinājums, kas izdarīts: nevar vien ar saukļiem iet uz priekšu – ir jābūt kaut kādai kārtībai, struktūrai, arī godīgumam galu galā. Tas tiešām dažādos līmeņos apnicis, ka viens otram draugu draugs un tā arī lietas tiek kārtotas. Un kad saka, ka “gāzīs režīmu“… Kādu režīmu!? Mēs taču gribam dzīvot Eiropā, būtiskas ir eiropeiskās vērtības. Un man nekad nav bijusi nostalģija attiecībā uz padomju gadiem, kad stāvējām rindās pēc apelsīniem un tieši pirms tevis tie beidzās, kad Lidija Doroņina tika ielikta cietumā par saviem uzskatiem un tā tālāk. Arī uz vēlēšanām tad gājām: baloni pie iecirkņiem, teju svētki, un saraksts – tikai viens, tādēļ daudz nevajadzēja nopūlēties. Šobrīd tomēr vēlētājam ir jāpadomā…