Aptuveni tā īsos vārdos varētu raksturot to, kā Sindija un Atis Kundziņi pirms trim gadiem nonāca pie idejas savās mājās Bērzciemā siet sieru. Noskatījušies, kā to dara draugi Liepājā un izdomājuši pamēģināt arī paši. Izdevies! Un jau ap Līgo svētkiem saņēmuši arī pirmo lielo pasūtījumu – teju visu nakti pavadījuši pie karsta piena katliem, lai pagatavotu ap simtu svaigā «Kundziņ’ siera» ritulīšu.

Tieši pagājušajā piektdienā nelielajā mājas ražotnē bija vēl  kāds liels notikums – durvis pirmo reizi apmeklētājiem vēra  pavisam jauna siera māja, un ikgadējās akcijas «Atvērtās dienas laukos» ietvaros ikvienam interesentam bija iespēja piedalīties siera degustācijā, kā arī uzzināt ko vairāk par tā tapšanas procesu.

Mūzika un varbūt kāda…kaziņa

“Bijām vairāk nobijušies no cilvēkiem, nekā viņi no mums,” smejoties par savu pieredzi ar viesu uzņemšanu, atstāsta Sindija. Tomēr kopumā apmeklētāji bijuši ļoti atsaucīgi un saprotoši. Tā bijusi lieliska iespēja praksē iemēģināt, kāda varbūt varētu būt degustāciju programma nākotnē un ko, lielā mērā vadoties arī pēc cilvēku ieteikumiem, varētu vēl uzlabot. “Nu, piemēram, bija kas minēja, ka labprāt fonā paklausītos relaksējošu mūziku. Pierakstījām,”– tā Atis. Tāpat, izskatoties, ka nākamgad sētai varbūt varētu pievienoties jauni iemītnieki, proti, kaziņas, ko nez kādēļ apmeklētāji ļoti vēlējušies redzēt. Kā un vai tā būs – vai uzņemšoties uzburt lauku sētas ainiņas – tas gan vēl ir jautājums, jo, lai arī tiešām esot pieredze ar kazas siera gatavošanu, tomēr pārsvarā produkcijas izejmateriāls ir govs piens, ko iepērkot no saimniecības Vandzenē. Paši gan iespēju turēt govis gan neesot apsvēruši, pat ja, piemēram, pirms pāris gadu desmitiem jūrmalciemos vēl teju katrās mājās bijis pa kādam lopiņam, ko kolektīvi katru dienu dzinuši ganībās. Šobrīd tā būtu teju vai eksotika, jo piekrastes ciemi sen jau kā pielāgojušies tūrismam un vasarnieku vajadzībām. Paralēli šai viesmīlības sfērai zeļ un plaukst arī mājražošana, ko novērtē kā vietējie iedzīvotāji, tā arī piekrastes viesi. “Ko tik te nevar dabūt! Tepat ir kas nodarbojas ar cepumu «Riekstiņi« gatavošanu, protams, kūpina zivis, cep maizi, mēs – gatavojam sieru. Kā smejamies, – izbrauc caur ciemu un jau esi pieēdies!’’– tā Sindija. Sieru, starp citu, par savu produktu izvēlējušies tieši tādēļ, lai nebūtu kā visiem, ņemot vērā, ka tieši zivis stabili ieņem pirmo vietu jūrmalciemu piedāvājumā. Un, kaut pat pašu ģimene iesākumā mēģinājusi pat tā kā atrunāt – baidījuši ar Pārtikas un veterināro dienestu, citām iespējamām grūtībām – no idejas savulaik nav atteikušies un ar apskaužamu apņēmību to arī īstenojuši.

Ar ģimenes uzņēmuma auru

Turpinot par pirmsākumiem, Sintija stāsta: “Aizbraucām uz Jāņu laiku pie draugiem Liepājas pusē, kur viņi tieši tajā laikā gatavoja sieru, ko vest uz tirdziņu pārdot. Iesaistīja arī mūs siera gatavošanas procesā, un tas mums bija pārsteigums, ka var arī tā – gatavot mājās!” Siers iegaršojies, tādēļ, pārbraucot mājās, tirgū nopirkuši savu pirmo litra kanniņu ar piena, lai pamēģinātu, kā tas ir. Mājiniekiem arī garšojis tas, kas pirmajā mēģinājumā sanācis, un tā – pamazām, palēnām – arī aizgājis. “Iesākumā pat nebija doma, ka varētu būt tāds «Kundziņ’ siers» un to varētu kaut kur vest un pārdot,” skaidro Sindija. Šajā ziņā galvenais procesa virzītājs bijis Atis, kas, kā jau minēts, spītējot apkārtējo neslēptai skepsei, tomēr nolēmis pamēģināt siera siešanu pacelt mazliet citā līmenī un mēģināt pašu ražoto arī pārdot. Starp citu, un to atzīst gan Atis, gan Sindija, – formalitāšu, atļauju kārtošana patiesībā šajā procesā ir bijis tas mazākais, un arī PVD noteikti nav tāds bieds, kā to dažbrīd mēdz iztēloties. Tieši pretēji, skaidro Sindija, viņu pieredze liecinot, ka speciālisti esot atsaucīgi un viņu ieteikumi par to, kā darboties un saimniekot, – esot vērā ņemami.

Par sākumu mājražošanai var uzskatīt 2018. gadu, kad pirmo reizi savu produkciju piedāvājuši sociālajos tīklos, Bērzciema lapā, kā arī zivju namiņā ceļa malā, kas savukārt ir Sindijas vecāku ģimenes lieta. Tolaik produkcija bijusi vēl bez īpašām pazīšanās zīmēm – paši printējuši un griezušie etiķetes, lai būtu vismaz kaut kāds viņiem raksturīgs iepakojums. Tikai vēlāk, sadarbojoties ar vasaraniekiem turpat kaimiņos – māksliniekiem, tapis arī pats zīmols «Kundziņ’ siers». Sākotnēji bijusi doma, ka varbūt nosaukumā varētu iekļaut vārdu «Bērzciems», tomēr apstājušies pie daudz personīgākā varianta – pašu uzvārda. Saglabāt mazā ģimenes uzņēmuma statusu, kāds tas arī pēc būtības ir, un tā auru – pašiem esot gana svarīgi, skaidro Sindija.

Atliekot no algām un ietirgotā

Sākuši ar piecām siera receptēm, kam drīz vien piepulcināts kūpinātais siers, ko cilvēki īpaši novērtējot un pieprasot, skaidro Atis. Vēlāk turpinājuši iemēģināt arvien jaunas garšas nianses, ko lielākoties ieteica Kalnciema tirdziņa klienti Rīgā, uz kuru «Kundziņ’ siers» vizināts vismaz pāris reizes mēnesī. Kad vēl nav bijusi sava sierotava un piena pasterizācijas katls, viss gatavošanas process norisinājies turpat virtuvē, vairākos četrlitrīgos katlos. “Sēdi naktī un domā: vai tu to vispār gribi darīt!?” – sajūtas atminas Sindija. Taču, ja nebūtu bijis šī posma, iespējams, tik ļoti nenovērtētu to, ka nu ir jaunais katls, kas, ja nepieciešams, ļauj nesalīdzināmi ērtākos apstākļos pagatavot ap 400 sieru dienā.

Sierotavu, kas nu ir arī galvenā degustācijas un viesu uzņemšanas vieta, izbūvējuši par saviem personīgajiem līdzekļiem – apzinīgi atlikuši no algām (Sindija ikdienā strādā bērnudārzā, bet Atis nodarbināts celtniecībā), kā arī no ietirgotā. Iespējams, ja projekts būtu bijis iecerēts milzīgs un ēka – daudz lielāka, varbūt apsvērtu iespēju piedalīties arī kādā projektu konkursā, lai piesaistītu finansējumu ražotnes attīstībai. Bet tikai – varbūt… Pirmkārt, nav vēlējušies uzņemties kredītsaistības, otrkārt, atturējis arī tas, ka pirmreizējā pieredze ar konkursiem nav bijusi tik spīdoša. Proti, reiz mēģinājuši startēt konkursā «Laukiem būt», ko organizē Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs un kas tieši mērķēts uz jaunajiem uzņēmējiem laukos, bet… “Tā kā mani uz skatuves izsauca pirmo, pieņemu, ka biju teju vai pēdējā vietā…. Acīmredzot, žūriju mūsu ideja neuzrunāja,” – tā šobrīd spiež Sindija. Bet līdz ar to arī secinājuši: ja gribētu projektu, visticamāk, būtu jāpiesaista kāds speciālists no malas, kas atkal būtu tikai papildu izdevumi. Visbeidzot, kas arī trešais iemesls, kāpēc izlēmuši tomēr visu darīt paši… Jo… to varējuši! Atis tomēr ir pieredzējis celtnieks, ka zina, kā lietas darāmas, un, ja darbus nedzen projekta prasības un termiņi, kā tas parasti ir ar Eiropas Savienības fondu finansētajos projektos, tad tu vari savu sierotavu veidot tieši tādu, kādu pats vēlies.

Veģetāro burgeri?

Iesākumā doma bijusi, ka tā būs tikai un vienīgi ražotne. Bet uz to, ka vajadzīgs arī kāds stūrītis, kur viesus uzņemt, – pierunājusi tieši Sindija. Paši, kā ļauj noprast saruna, gana regulāri apmeklējuši saimniecības, tūrisma galamērķus citviet Latvijā, kur gūst iedvesmu par to, kā viesi būtu uzņemami, kā veidot programmu degustācijām u.tml. Savas telpas izveidot gan lielā mērā bijusi arī apstākļu noteikta vajadzība, jo cik tad ilgi gatavosi sieru ģimenes mājas virtuvē, kur tajā brīdī nekam citam un nevienam īsti nav vietas!? Ģimene gan vienlaikus vienmēr ir bijis viņu lielais atbalsts, atzīst Sindija, piemēram, kaut vai, pieskatot bērnus brīžos, kad abi vecāki brīvdienās brauc uz tirdziņiem (ir desmitgadīga skolniece un četrgadīgs puisis). Tieši ģimene ir arī viens no iemesliem, kāpēc vismaz šobrīd nedomājot par ārkārtīgu paplašināšanos jeb ražošanas tempu palielināšanu. “Ar bērniem taču arī vajag pabūt kopā!” – tā Atis. Tajā pašā laikā tieši viņam rodas arvien jaunas idejas, ko vēl papildus varētu darīt. Piemēram, salīdzinoši nesen radusies ideja, ka siera degustācijas itin labi ietu kopā ar mājas vīniem. Procesu, par izejvielām ņemot vietējās ogas, pats Atis jau iemēģinājis, bet, ja ideju gribētu attīstīt, nākamais posms būtu atļauju kārtošana, lai arī mājas vīniem varētu arī tirgoties. Tomēr, visticamāk, pirmais jaunais produkts, kas klientiem tiks piedāvāts, būs veģetārais burgers. Tas – ņemot vērā, ka svaigais siers itin labi padodas arī cepšanai.

Kur «Kundziņ’ sieru» meklēt? Bieži vien saziņa noris tieši sociālajos tīklos, skaidro Sindija. Tāpat viņus arvien var sastapt tirdziņos, kur, starp citu, dibinot arī vērtīgus un noderīgus kontaktus ar citiem mājražotājiem. Tā piedāvājumā, piemēram, tapis siers ar čilli, jo sastapti cilvēki, kas tādu gatavo. Tirdziņos vai sociālajos tīklos – īsti paši nezina, bet tieši pandēmijas laikā «Kundziņ’ sieru» uzgājis arī lielveikals «Sky«, kas, starp citu, ļāvis šo nodarbošanos turpināt, ne pamest, dažādo ierobežojumu dēļ, kas neļāva organizēt tirdziņus. Sadarbība turpinās joprojām. Tāpat viņu produkcija atrodama vietnē svaigs.lv, kas  apvieno Latvijas mājražotājus. Visbeidzot, ja stāsts vai konkrētais siers sirdī iekritis – jābrauc uz Bērzciemu, kur iepretim niedru laipai, zivju tirgotavā, tas arī pieejams. Bet, ja gribas ko vairāk par to uzzināt – jāseko līdzi reklāmai un jāpiesakās uz kādu no nākamajām degustācijām.

Liena Trēde